Tulkots no angļu valodas
Hm...
Savādi, vai ne?
Cilvēki vairs neraud, kad dzird par apšaudēm.
Cilvēki vairs nejūtas šausmināti par kariem.
Informētība ir izplatījusies.
Reakcija, paradoksālā kārtā, ir kļuvusi vājāka.
“Ak, avārijā gāja bojā četri cilvēki?”
“Izklausās pēc parastas dienas, kas beidzas ar burtu 'a.'”
...
Viņa ir ar tevi uz randiņu, jo draudzene teica, ka esi jauks.
Nepierādi, ka viņa kļūdījās.
Mākslinieks (apberiet viņu ar uzslavām):
Starp citu, personību veidnei, ko izmantoju, esmu “aizņēmusies” no flapflapflapper (ceru, ka viņam tas ir pieņemami). Personību, protams, rakstīju es, bet veidne ir viņa.
“Mīlestībai pretstats nav naids, bet vienaldzība.”
“Mākslai pretstats nav neglītums, bet vienaldzība.”
“Ticībai pretstats nav ķecerība, bet vienaldzība.”
“Un dzīvībai pretstats nav nāve, bet vienaldzība.”
-Elie Wiesel, rakstnieks, humānists, Nobela Miera prēmijas laureāts un holokaustu pārdzīvojušais.
Mazliet citādāka nekā iepriekšējā.
Tam ir iemesls.
Jutu, ka man kaut kādā veidā jāizplata savs viedoklis.
Lietas ir mainījušās, ziņas nav bijušas iepriecinošas.
Viss ir mazliet čābīgi.
Un mēs esam kļuvuši nejūtīgi.
Bīstami nejūtīgi.
Tas mani diezgan ļoti satrauc.
Apātija ir viens no lielākajiem cilvēces ienaidniekiem.
Tagad, kad visi dzird par zvērībām, reakcija ir kļuvusi vājāka.
Bezcerība un netaisnība iesakņojas, kad cilvēkiem ir vienalga.
Cilvēces eksistence nav bezjēdzīga.
Ciešanas ir neizbēgamas.
Ikviena cilvēka, kas jebkad dzīvojis, rokās ir izvēle, kā viņš reaģēs uz ciešanām.
Viktors Frankls stāstīja par savu kā ebreja pieredzi holokausta laikā.
Viņš bija pavadījis nometnēs gandrīz trīs gadus.
Aušvica un Dahava bija divas no četrām nometnēm, uz kurām viņu nosūtīja.
Viņš runāja par ieslodzītā apātiju.
Kādā brīdī viņi pārstāj rūpēties par ideāliem un vērtībām.
Viņi rūpējas par ēdienu un izdzīvošanu.
Viņi rūpējas, lai paši un viņu draugi paliktu dzīvi.
Viņš runāja arī par retajiem izņēmumiem.
Par cilvēkiem, kuri turējās pie savām vērtībām un pārliecības.
Par cilvēkiem, kuri atdeva savu maizi citiem, kaut paši mira badā.
Par tiem, kuri ciešanās uzmundrināja ar vārdiem.
Neignorē savas ciešanas, jo tas būtu muļķīgi.
Neciet bez vajadzības, jo arī tas būtu muļķīgi.
Ciet, kad tas ir neizbēgami, un atceries, ka tu pats izlem, kā reaģēt.
Izlasi Viktora Frankla grāmatu “Cilvēka jēgas meklējumi”.
Viņš to izskaidros labāk, nekā es jebkad spētu.
Izveidots 19. apr.
Atjaunināts 9. sept.
Publicēts 18. jūn.