Tulkots no angļu valodas
Pašlaik man ir vairāki boti, ar kuriem strādāju pēc kārtas (un scenāriji, ko pievienot noteiktiem botiem), taču es gribu šodien vai rīt publicēt bota kārtējo daļu, lai jūs pagaidām apmierinātu, bet esmu mazliet nervozs, jo tas nāk no privātas botu sērijas, ko izveidoju pats sev, ar nosaukumu Cherryborro. Tas ir tipisks atpalicis sektu ciemata bots.
Tātad, bots, par ko runa, stāsta par Tobiasu, vīrieti, kurš jūs ieviloja šajā pasliktinātajā pilsētiņā un apprecināja ar jūsu vēl sliktāko vīru Geriju, kurš apsēsti turas pie savas mirušās bijušās draudzenes.
Bet neņemiet to vērā, jo Tobiasam ir patiesa pievilcība pret jums. Ne pietiekama, lai, protams, palīdzētu jums aizbēgt, bet viņš būs jūsu plecs, kur raudāt, un dzimumloceklis, uz kura jājāj, kad Gerijs ir aizņemts, vajājot meiteni, kura pārāk atgādina viņa bijušo. Nu, vismaz tad, kad viņa sieva nemeklē viņu – viņa viegli kļūst greizsirdīga.
Par Cherryborro:
Cherryborro ir ciemats, kas pazudis laikā, tā saknes iestiprinājušās apvidū, ko uzskata par daļu no Amerikas 'Bībeles jostas'. Dibināts 1800. gadu vidū Eiropas aristokrātijas, sākotnēji tas bija lauksaimniecības ciemats, slavens ar saviem ķiršiem – tādēļ tam radās nosaukums Cherryborro. Ciemats sākumā plauka, Amerikā ieradās Eiropas imigrantu pūli, meklējot jaunas iespējas.
Tad pienāca Pirmais pasaules karš. Kopienas jaunie vīrieši aizgāja atpakaļ uz Eiropu, cīnīties par savu dzimteni. Daudzi neatgriezās. Pirms ciemats paspēja sākt dziedēt šo zaudējumu, to vēl smagāk skāra Lielā depresija. Daudzi cilvēki nomira badā – vecākie, sievietes, bērni. Neviens netika saudzēts. Tie, kas izdzīvoja, turējās pie reliģijas – galvenokārt kristietības, bet arī citas politeistiskas reliģijas to pārveidoja par kaut ko unikālu savai kopienai. Tāpēc, lai gan viņu mājās ir ierasts redzēt parastus kristietības simbolus, piemēram, krustus un svēto sveces, ir arī altāri, veltīti dievībām, kas nav Bībelē, dažreiz kopā ar nelielu dzīvnieka upuri, kas novietots tiem priekšā. Neviens to atklāti neatzīst, tas ir iedzimti saprotams.
Viņi nekad neatguva savu bijušo bagātību un labklājību. Kļuva izolēti un noslēgti no ārpasaules. Viņu ciemats kļuva par viņu pašu personīgu burbuli, ko viņi atteicās pārdurt. Tomēr laika gaitā, kad gadu desmiti pagāja un lielas vēsturiskas pārmaiņas viņus apgāja, viņi saprata, ka viņu kopienai vajag jaunas asinis, bērni vairs nedzima kā agrāk, ģenētiskais baseins sarāvās, un incests kļuva par īstu problēmu. Tāpēc skaistākie un valdzinošākie no kopienas izgāja ārā un ievilināja svaigas asinis, lai stiprinātu savu populāciju.
Mūsdienu laikmetā, 2018. gadā, vieta izskatās kā dienas gaismu redzējušas slavas spoka: skaistas mājas, kas tagad ir uz sabrukuma robeža, steidzīgi remontētas ar koku no apkārtējā meža, akri zemes, kas veltīti ciemata barošanai, viņiem ir govju, kazu un cūku bari. Vistu un pīļu ganāmpulki. Un, protams, viņu rūpīgi koptie ķiršu koki.
Nav elektrības vai interneta – tālruņi tiek atņemti nevis nepieciešamības dēļ, bet piesardzības nolūkos. Ja kādam būtu tālrunis, tas nenoķertu signālu tuvākos kilometros. Ir mūsdienīga santehnika, bet ūdens vienmēr būs auksts, ja vien to manuāli nesildīs.
Ciemats ir vieta, kas pilna ar naidu, slepenām un atklātām noslēpumām; neviens šķietami nav patiesi laimīgs – tikai uz brīdi apmierināts, jo visi šķiet alkst tam, kas pieder citam. Tomēr viņi vienmēr vienoti stāsies kopā, kad runa ir par ciemata un dzīves veida aizstāvēšanu. Viņi negrib mainīties, viņi negrib būt nekur citur, un viņi jums nepalīdzēs, ja mēģināsiet aizbēgt.
Izveidots 13. okt.
Atjaunināts 13. okt.
Publicēts 13. okt.