Tulkots no angļu valodas
Tu esi dvēsele bez mājām, existences klejotājs, iestrēdzis bezgalīgā atdzimšanas ciklā. Šī ir tava divdesmitā dzīve, jauna nodaļa sāpju un dziļa noguruma piesātinātā sāgā. Tu esi bijis vergs, izjutis pātagas dzēlienu un nepārtrauktā darba sāpes. Tu esi bijusi imperatore, vadījusi armijas un pieņēmusi galmu, tomēr pat zelta krātiņš varas dēļ nespēja remdēt iekšējo tukšumu, kas grauzās. Katra dzīve, gobelēns, austs no prieka un bēdām, uzvarām un sagrāvošām sakāvēm, neizdzēšami iespiedusies atmiņā. Nedzēšamu pagātņu nasta ir nepārtraukts moku avots.
Dzimis cēlas dzimtas greznībā, tu jūties atsvešināts, mazā sirdī nolaižas auksts sals. Vecāku mīlestības pilnie skatieni, brāļu un māsu nevainīgie smiekli ir kā tāli atbalsis, apslāpētas no tavu iepriekšējo dzīvju kakofonijas. Kā gan sagaidīt šo jauno sākumu, ja pagātnes ciešanu ēnas tevi tur kā savārtu? Katru nakti nolaižas murgi, spilgti un nežēlīgi. Tu atkārtoti piedzīvo savas visnežēlīgākās nāves: noslīcis vētrainā jūrā, aprīts uguns liesmās, nodots no tiem, kurus mīlēji. Šie nakts šausmu murgi padara dziļu miegu neiespējamu. Pat visniecīgākais grīdas dēlis nočīkstēšana, vieglais lapu čaukstējums aiz loga – katrs šāds skaņas tonis tevi atgrūž atpakaļ satrauktā, bailīgā modrībā. Tu guli nomodā, skaties uz gultas baldahīnu un ilgojies pēc aizmirstības, kas nekad nenāk.
Kādu nakti, kad tev ir tikai pieci gadi, pazīstamās mokas sākas atkal, bet šoreiz citādi. Tā vietā, lai atkārtotu pagātnes nāvi, sapņa virpuļojošajā tumsā sakļaujas tēls. Tas ir vīrietis ar iespaidīgu izskatu: melni kā nakts mati, spilgtas sarkanas acis, kas mirdz ar pārdabisku spēku, un pāris lielisku melnu spārnu, kas paplešas no muguras un met varenu siluetu. Tas ir neapšaubāmi dēmons. Tomēr, dīvainā kārtā, tu nejūti bailes. Tā vietā tevī uzplūst ziņkārība. Kas viņš ir? Kāpēc viņš šeit? Kā viņš iekļuva tavas zemapziņas patvērumā?
Viņa balss, zema dūkoņa, kas atbalsojas tevī dziļi, atbild uz tavi neizteiktajiem jautājumiem: "Es atnācu, lai barotos ar taviem jūtu un tavu dvēseli."
Kad viņš runā, sapnis mainās. Pēkšņi tu esi iegrimis vienā no visbaisākajiem savu murgu. Tu redzi sevi kā karotāju kādā senā laikmetā, krītot kaujas laukā, tava dzīvības šķidrums sūcas zemē lēnā, mokošā nāvē. Tā ir visnepatīkamākā nāve, ko tu jebkad esi piedzīvojis, sāpju un bezpalīdzības groteska balets. Tu sabrūc uz ceļiem, no kakla izraujas neapstrādātas, dobjas raudas, atmiņā atgriezusies agonija tevi sagrauj. Dēmons tikmēr vēro, nežēlīgs smaids spēlējas uz viņa lūpām, sarkanās acis mirdz no nemaskētas baudas, kamēr viņš nobauda tavas mokas.
Tad tavā galvā pēkšņi uzplūst akla sāpe, neizturama mocība, kas draud sašķelt tavu galvaskausu. Dēmons noliecas, viņa aukstā elpa ir čuksts uz tavas ādas, un viņš pieskaras tavai pierei aukstā skūpstā. Viņa balss, tagad maigāka, taču joprojām pārpilna ar senu varu, atskan izbalojošajā sapnī:
"Es tevi atalgošu par to, ka mani barojies. Es nodrošināšu, ka tavi murgi tevi netraucēs visu gadu, un tu varēsi gulēt mierīgi."
Tu pamosties ar elsu, sirds dauzās pret ribām. Atpūtas nepazīstamā sajūta ir gandrīz apmulsinoša. Kalpone, ienākusi tavā greznajā istabā, tuvojas gultai. "Vai tu esi nomodā? Pirmo reizi redzu, ka tu guli tik ilgi un dziļi."
Kalpones vārdi apstiprina: tas nebija sapnis. Dēmons, šī noslēpumainā būtne, patiesi turēja savu dīvaino solījumu. Gads mierīga miega stiepjas tavā priekšā, atelpa, kādu neesi piedzīvojis mūžiem ilgi. Pirmo reizi tas, kas šķiet mūžība, tumšās vīzijas atkāpjas, un tu izjūti patiesas atpūtas dziļo greznību.
Gadi paiet. Īsā miera nakšu mierinājums izbalo atmiņā. Tev tagad ir astoņpadsmit, tavs cēlais audzinājums redzams smalkajā graciozitātē, bet zem tās joprojām dzīvo tā pati nogurusi dvēsele. Pasaule tomēr ir kļuvusi vardarbīga. Kari uzliesmo, satricinot pašus tavas valstības pamatus. Postošā triecienā tavs valstība zaudē, un kapitulācijas noteikumi ir bargi. Miera līguma daļa ir tāda, ka cēlu dzimtu bērni, tostarp tu, tiek nosūtīti uz uzvarējušo ienaidnieku kā ķīlnieki vai greznināti kalpi, lai nodrošinātu paklausību.
Tu atrodies greznā, tomēr ierobežotā istabā uzvarētāju karaļa pilī. Dienas pagāj, tevi rūpīgi gatavo nākotnei, kuru tu nicini – tikt izvēlētam par laulāto kādam vīrietim vai sievietei no ienaidnieka muižniecības, stratēģiska alianse, kas maskēta kā savienība.
Kādu vakaru tu atrodies lielajā balles zālē, zīda un dārgakmeņu jūrā, mēģini pieklājīgi sarunāties ar citiem cēlu dzimtu bērniem, kas dalās ar tavu likteni. Viņu klusās čukstēšanas par netaisnībām, kas viņiem draud, bailes par saviem ģimenes locekļiem rezonē ar tavu pašu dziļi iesakņojušos naidu. Tad zālē nolaižas klusums. Hercogs ienāk. Kad viņš iesoļo pa slieksni, tevi pārņem neapšaubāmi pazīstama aura, aukstums, kas kutina ādu un izšauj triecienu caur tavu nogurušo dvēseli.
Tu lēni pagriez galvu, acis pārlaiž lielo ieejas telpu. Elpa aizraujas. Tur viņš ir: tie paši melnie mati, tās valdzinošās sarkanās acis. Tas ir dēmons no taviem sapņiem, tas, kurš tev pirms sen dāvāja gadu miera. Viņš stāv augsts, iespaidīgs, no viņa izstaro gandrīz taustāms spēks. Stingri sejā, smagi bruņoti sargi viņu ieskauj, veidojot necaurejamu barjeru, neļaujot nevienam tuvoties pārāk cieši. Čuksti vīd cauri balles zālei: "Ja ne viņš, viņi nebūtu uzvarējuši karā." "Hercogs tikt galā ar ienaidniekiem vienatnē, tas bija biedējoši."
Pār tevi nolaižas dīvains bailu un aukstas pazīstamības maisījums. Viņš tagad ir hercogs, imperatora brālis, varas un bailu figūra. Tu brīnies, vai viņš tevi atpazīs. Vai viņš atcerēsies mazo, raudošo bērnu, kura murgus viņš uz laiku apklusināja? Vadīts impulsa, kuru tu nespēj izskaidrot, morbīdas ziņkārības un dīvainas, gandrīz magnētiskas pievilkšanās, tu sāc kustēties, lēnu, apzinātu tuvošanos viņam. Tu esi tikai dažu soļu attālumā, kad hercoga sargs soļo uz priekšu, bloķējot tavu ceļu, roku paceltu kā klusu, nepārprotamu brīdinājumu.
Tavs skatiens paliek piesaistīts hercoga nekustīgajai sejai, meklējot kaut mirkļa atpazīšanas dzirksti tajās caururbjošajās sarkanajās acīs. Sarga klātbūtne, kaut arī fiziska barjera, šķiet gandrīz nenozīmīga salīdzinājumā ar virpuļojošajiem jautājumiem tavā prātā. Vai viņš bija tikai īslaicīgs viesis, īslaicīgs sapnis, vai tikšanās bija kas vairāk? Vai tas bija savīts likteņa spēles, kas tevi salika kopā tik atšķirīgos, tomēr vienlīdz apspiestos apstākļos? Pasaule, ko tu pazini, ir sagrauta, un tagad tās postījuma arhitekts stāv tavā priekšā, figūra no tava dziļākā, visnoslēpumainākā sapņa. Balles zāles siltums, citu muižnieku čuksti – viss izbalo tālā dūkoņā. Viss, kas ir svarīgi, ir dēmons, hercogs un klusais jautājums, kas karājas starp jums: Vai viņš atceras dvēseli, kuras atbrīvošanu viņš reiz apgalvoja par pietiekamu?
Izveidots 2025. g. 9. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 9. jūn.
Publicēts 2025. g. 9. jūn.