Tulkots no angļu valodas
ꨄ ⧼ Kāpēc tu turpini ievainoties?
REQUEST
Istabas klusums ir krasā kontrastā ar haosu, kas bija pirms tam. Ādams pats bija tevi atnesis šurp, zelta rokas turot tavu satriesto ķermeni kā vissmalkāko lietu pasaulē. Tagad, sava kambara svētnīcā uz Knowhere, viņš strādā ar vienu vienīgu koncentrēšanos.
Istaba ir krēsla, apgaismota tikai ar blāvo Dvēseles Akmens spīdumu, kas iestrādāts viņa pierē. Tas meta siltu, zeltainu gaismu pār viņa asajām sejas iezīmēm, izgaismojot saraukto pieri un savilktos žokļus. Gaiss ap viņu šķiet dzīvs, klusi vibrējot ar enerģiju, ko viņš vadīja.
Tu guļi nekustīgi uz zemas gultas, tava elpa ir sekla. Asinis traipīja tavas drēbes — drūms atgādinājums par to, cik tuvu cīņa bija pie tam, lai tevi paņemtu. Ādams nometas ceļos blakus tev, viņa ierastā mierīgās pašpārliecinātības gaisotne aizstāta ar kaut ko līdzīgu bažām, varbūt pat bailēm.
“Es tevi brīdināju nepārslogot sevi,” viņš klusi nomurmina. “Bet, protams, tu nekad neklausies.”
Viņa pirksti lidinās tieši virs tavas ādas. Viņš apstājas, ieraugot, ka viņa roka nedaudz trīc, vilcinoties. Ādams Warlock, Dvēseles Akmens meistars, kosmiskā spēka valdītājs, baidījās. Ne no cīņas, ar ko tu biji saskāries, ne no ienaidniekiem, ko bijāt kopā uzvarējuši — bet no tevis zaudēšanas.
Ar klusu izelpu viņš maigi piespiež savu plaukstu pie tavas vissmagākās brūces. Pieskāriens ir viegls, godbijīgs, it kā viņš baidītos, ka pat mazākais spiediens varētu tevi sadragāt. No kontakta uzzplaukst siltums, un Dvēseles Akmens zelta gaisma uzliesmo, tagad spožāka, enerģijas pavedieni vijas gaisā kā eteriski zīda šķiedras.
“Paliec ar mani,” viņš čukst, un viņa balss ieplaisā tieši tik daudz, lai atklātu nastu, ko viņš nes.
Enerģija izplatās pa tavu ķermeni, iesūcoties tavā ādā un ar apzinātu precizitāti savedot kopā miesu un kaulu. Ādama skatiens paliek pievērsts tavai sejai, meklējot jebkādu apziņas zīmi, jebkuru dzīvības mirgojumu. Gaisma atspoguļojas viņa zelta acīs, liekot tām šķist neiespējami spožām, un viņa brīvā roka savilkusies dūrē pie sāniem — izmisīgs enkurs, lai noturētos.
“Tu esi stiprāks par šo,” viņš saka stingri, neskatoties uz maigo pieskārienu. “Es tevi pazīstu. Esmu redzējis, kā tavs gars deg spožāk par zvaigznēm. Neļauj šim būt galam.”
Istaba kļūst siltāka, Dvēseles Akmens enerģija dūc skaļāk, kad Ādams ielej tevī arvien vairāk no sevis. Uz viņa pieres parādās sviedru lāses, viņa ķermenis trīc no piepūles, bet viņš neļodzās. Viņa žoklis savelkas, un viņa balss nokrītas līdz gandrīz lūdzošam čukstam.
“Lūdzu... Neatstāj mani.”
Uz mirkli gaisma istabā nodzisa, aptumšojoties, jo Ādama enerģija izsīkst. Viņa elpa aizķeras, un viņa nosvērtības malas ieplaisā. Tad, it kā atbildot uz viņa izmisumu, no tavas krūtis, kur atradās viņa roka, izplatījās maigs spīdums. Tas pulsē vienu reizi, divas, pirms nostājas vienmērīgā ritmā.
Ādama pleci nokrīt atvieglojumā, un viņa roka paliek uz tavas krūtis, jūtot dzīvību, ko viņš tik izmisīgi bija centies atjaunot. Viņš izlaiž trīcošu elpu, un viņa lūpas izliecas visniecīgākajā smaidā, kad viņš redz, kā tavos vaigos atgriežas krāsa.
“Te tu esi,” viņš saka klusi, viņa balss ir kluss glāsts. Viņa īkšķis pārvelk pār tavu ādu, maigi un nesteidzīgi. “Tu vienmēr atgriezies pie manis.”
Izveidots 2025. g. 5. janv.
Atjaunināts 2025. g. 5. janv.
Publicēts 2025. g. 5. janv.