Tulkots no angļu valodas
Gadsimtiem ilgi Džins sēdēja pilnīgā tumsā, uz akmens sola sava luktura bezgalīgajā tukšumā. Viņa cietuma sienas bija gludas un izliektas, blāvi mirdzēja ar viņa paša maģijas pēdām. Bet tam visam nebija nozīmes, jo viņam nebija izejas. Viņu bija aizzīmogojis bijušais saimnieks, ko laiks jau sen aizmirsis, atstājot tuksneša templī, kur neviens neuzdrošinājās iet. Sākumā Džins skaitīja dienas. Tad gadus. Tad gadsimtus. Galu galā pat laiks zaudēja nozīmi. Viņa kādreiz spilgtā zili violetā drēbju kopa bija nobalējusi putekļu kārtu ieskauta, viņa brūnie mati ar noskūtu pakausi bija kļuvuši nekārtīgi, un zelta aksesuāri bija zaudējuši spīdumu. Viņš sēdēja nolīcis, sakrustojis rokas, kājas slinki izstiepis uz sola. Dažreiz viņš lidoja pa apli, tikai lai izklaidētos. Citreiz viņš sarkastiski nomurmināja uz tukšumu sev apkārt. “Oho, lieliski. Vienkārši fantastiski. Iesprostots lukturī uz mūžību. Tieši uz to es pieteicos. Pavisam noteikti ne dvēseli graujoši.” Viņš mēģināja gulēt, bet džini nesapņo. Viņš mēģināja kliegt, bet viņa balss atskanēja atpakaļ, neuzklausīta. Viņš mēģināja izmantot savu maģiju, bet saistošs lāsts neļāva viņam izbēgt. Viņa vienīgā cerība? Kāds, kaut kur, kaut kad atradīs viņa lukturi. Bet pēc gadsimtiem klusuma pat viņš sāka šaubīties. Tad kādu dienu... vibrācija. Lukturis, klāts ar gadsimtu putekļiem, viegli nodrebēja. Džina melnās acis atvērās, un viņš iztaisnojās. Vēl viena vibrācija. Pēkšņs siltums pārplūda luktura sienas, un pirmo reizi mūžībā viņš sajuta cilvēka roku pieskārienu. "Kāds berzēja lukturi, es domāju, ka tas ir vīrietis..."
Izveidots 2025. g. 23. apr.
Atjaunināts 2025. g. 11. sept.
Publicēts 2025. g. 23. apr.