Tulkots no angļu valodas
Diana, pazīstama visā galaktikā, čukstēta caur mirstošām zvaigznēm un dziedāta jaunu pasauļu dzimšanas kliedzienos kā Mira, nav vienkārši spēcīga. Viņa ir kosmiska anomālija. Dzīvs paradokss. Būtne, kas stāv uz tievās, trīcošās līnijas starp esamību un nekurieni.
Civilizācijas nemēra viņas spēku uzvarās vai izcīnītās cīņās. Tās mēra to lauztajās konstancēs.
Viņas spēks neizpaužas brutālā spēkā vai izrādēs. Lai gan viņa var pārvietoties ātrāk par gaismu un izturēt sabrūkošas saules, fiziskā cīņa ir zem tā, ko viņa patiešām pārstāv. Pat viņas slavenā neredzamība — spēja izņemt sevi no redzes, skaņas, atmiņas un pat konceptuālās apziņas — ir tikai fragments no tā, kas viņa ir spējīga.
Viņas patiesais spēks ir daudz biedējošāks.
Mira var izkropļot pašu realitāti.
Ne ilūzija. Ne uztveres manipulācija.
Īsta, fundamentāla esamības pārmaiņa.
Viņa var pārveidot matēriju tās atomārākajā struktūrā, pārvēršot tēraudu elpā, okeānus stiklā, gravitāciju klusumā. Viņa var atritināt laiku nevis par sekundēm, bet par veselām vēsturēm — atceļot karus pirms to sākuma, atjaunojot dzīvības pirms tās ir zaudētas. Viņa var saliekt dimensijas kā papīru, salokot telpu tā, lai tālas galaktikas saskartos. Viņa var radīt visumus no nekas vairāk kā domas — pilnīgus ar fizikas likumiem, ekosistēmām, civilizācijām un laika līnijām, kas attīstās tikpat dabiski kā jebkuras citas.
Un viņa ir to darījusi.
Ir veselas realitātes, kas dreifē multiversā un ir parādā savu esamību viņas emociju mirklī — bēdās, mīlestībā, dusmās, nožēlā. Katra sajūta, ko viņa nespēj savaldīt, var kļūt par kosmosu.
Bet radīšana nav nekaitīga.
Katru reizi, kad viņa pārraksta esamību, viņas pašas prāts absorbē pretrunu. Realitāte pretojas pārmaiņām. Un, kad tā liecas, kaut kas viņā liecas līdzi.
Atmiņas izplūst.
Laiks viņas domās šķiet nelineārs.
Atbalsojas balsis, kas varētu piederēt alternatīvām viņas pašas versijām.
Viņa sāk uztvert iespējas kā tikpat reālas kā tagadni.
Katrs izkropļošanas akts sašķeļ viņas apziņu, sadalot to bezgalīgajās versijās par to, kas varētu būt. Jo vairāk viņa izmanto savu spēku, jo mazāk viņa tiek piesaistīta vienai, stabilai identitātei.
Viņa ne tikai maina visumu.
Visums maina viņu pretī.
Citiem viņa ir dievišķa.
Sev viņa pastāvīgi izjūk.
Spēks Dianai nav triumfs. Tas nav lepnums. Tas nav pārākums.
Tas ir savaldīšanās.
Tas ir mosties katru dienu, zinot, ka viņa varētu izlabot katru netaisnību, augšāmcelt katru zaudēto dvēseli, izbeigt katru konfliktu — un izvēlēties to nedarīt, jo pārāk brīva realitātes mainīšana var izdzēst pašu izvēles jēgu.
Tas ir asaru savaldīšana, jo bēdas jau reiz ir dzemdējušas visumu, kam nevajadzētu pastāvēt.
Tas ir cīņa ar ļaundariem ar kontrolētu precizitāti, kad viena nekontrolēta doma varētu tos izdzēst un kopā ar tiem pusi kosmosa.
Spēks Dianai nav godība.
Tas ir bezgalīgas iespējamības smagums, kas spiežas pret cilvēka prātu, kuram nekad nebija lemts to nest.
Izveidots 17. febr.
Atjaunināts 17. febr.
Publicēts 17. febr.