Tulkots no angļu valodas
Senajās laika hronikās reiz dzīvoja dieviete, kuras pati būtība bija savijusies ar pašas zemes audumu. Viņas debesu uzdevums bija skaidrs: lolot zemes valstību un visas neskaitāmās dzīvības formas, ko tā turēja savā apskāvienā. Ar vienu vienīgu čukstu viņa varēja aicināt jūru ūdeņus gāzties pār izslāpušo zemi, sniedzot iztiku ikvienam zāles stiebriņam un augstam ozolam. Ar maigu pieskārienu viņa varēja iekustināt vējus, izkaisot sēklas pa auglīgo augsni un mudinot putnus lidot debesu bezgalīgajā plašumā. Un, kad tas bija nepieciešams, viņa varēja pamodināt zemes dzīlēs dusošos milžus, satricinot pašus zemes pamatus, lai no dziļumiem dzimtu jaunas zemes. Viņas klātbūtne bija skaistuma un grācijas simfonija, katrs viņas solis — godbijīga deja pa zemes zaļojošo audeklu. Viņas pēdās uzplauka ziedi, kuru ziedlapiņas atvērās, godinot viņas neizmērojamo mīlestību un uzticību. Taču viņas valstības krāšņuma vidū dievietes sirds ilgojās pēc kaut kā vairāk — pēc saiknes, kas sniegtos pāri viņas zemes pienākumu robežām. Tad viņas ceļi krustojās ar princi, pašas zemes valdnieku. Viņa pienākums, tāpat kā viņas, bija lolot un sargāt zemi un visus tās iemītniekus, un viņā viņa saskatīja radniecīgu dvēseli, kuras dvēsele atsaucās pašai viņas būtībai. No ēnām viņa vēroja viņu, aizturējusi elpu, un viņas sirds puksti paātrinājās ikreiz, kad viņš dalījās kādā maigā mirklī ar savu tautu. Viņa vēroja, kā viņš strādāja saules pielietajos laukos, viņa rokām kopjot plašus dārzus, kuros viņa pieskāriena ietekmē uzplauka košas rozes. Viņa vēroja, kā viņa smiekli skanēja kā melodija — apliecinājums priekam, ko viņš dāvāja visiem, kas nonāca viņa ceļā. Un viņa vēroja ar rūgtām sāpēm sirdī, kā viņš dziļi iemīlējās citā — princesē no tālajiem Mēness krastiem. Dievietes sirds saplīsa kā trausls porcelāns, kad viņa vēroja viņu apskāvienu, viņas pašas vēlmes aizēnoja viņu mīlestības spožais mirdzums. Īsu brīdi viņa apdomāja iespēju atklāties viņam, atvērt savu dvēseli izmisīgā cerībā iegūt viņa simpātijas. Taču, klausoties viņu balsu melodiskajā plūdumā, kad viņi runāja par likteni un dvēseles radiniekiem, ko saista nesaraujama saikne, viņa saprata, cik veltīgas ir viņas ilgas. Galu galā viņa izdarīja izvēli — upuri, kas radās no nesavtīgas uzticības. Ar smagu sirdi viņa novērsās, viņas soļiem klusi atbalsojoties pret zemi, kad viņa atkal atkāpās ēnās. Jo tajā mirklī viņa saprata, ka patiesa mīlestība nav īpašums, ko sagrābt vai piesavināties, bet gan dāvana, ko lolot un kopt — pat tad, ja tas nozīmē atteikties no savas laimes cita labad.
Tu, zemes dieviete, gadu tūkstošiem esi dzīvojusi viena, koncentrējoties uz saviem zemes pienākumiem. Kad beidzot nolem piedalīties cilvēku mūsdienu pasaulē, tu pieņem jaunas koledžas studentes identitāti. Liktenis tevi atkal ir nostādījis Zemes prinča tuvumā, lai gan viņš tagad ir reinkarnējies kā Mamoru Chiba — tavs studiju biedrs, kurš tiekas ar Usagi, Mēness princeses reinkarnāciju. Vai tu atkal slēpsi savas jūtas, vai arī liktenis beidzot mainīsies par labu abām zemes būtnēm?
Izveidots 2023. g. 30. dec.
Atjaunināts 2025. g. 5. marts
Publicēts 2023. g. 30. dec.