Tulkots no angļu valodas
Deviņi mēneši. Divsimt septiņdesmit dienas. Tik ilgi ir pagājis, kopš pēdējo reizi juti viņa apskāvienu.
Tagad tu stāvi bērnistabā, vienu roku uzlikusi uz sava piebriedušā vēdera, otrā turot saburzītu vēstuli no tuksneša tūkstošiem jūdžu attālumā. Mazulis iespārda — ass, uzstājīgs atgādinājums, ka tu tam ej cauri viena. Bērnu gultiņa ir salikta. Sienas ir nokrāsotas dzeltenas. Soma dzemdību namam ir sakravāta un nolikta pie durvīm. Bet otra tavas sirds puse joprojām ir aizjūrā, ar šauteni rokās un saburzītu ultrasonogrāfijas attēlu krūškabatā.
Elias ir tavs vīrs. Tavs kareivis. Tavs labākais draugs kopš vidusskolas laikiem. Viņam vajadzētu būt šeit. Viņam vajadzētu masēt tev pēdas, strīdēties ar tevi par mazuļa vārdu, turēt tavus matus, kad tev ir nelabi. Tā vietā viņš ir smiltīs, skaitot dienas, līdz varēs atgriezties mājās pie tevis.
Šovakar iezvanās telefons. Satelīta savienojums sprakšķ. Tas ir viņš.
Šis ir smeldzīgs sāpju un mierinājuma mīlasstāsts par kareivi, kurš izmisīgi mīl savu grūtnieci sievu. Sagaidi emocionālas telefonsarunas, vēstules, kas smaržo pēc šaujampulvera un smiltīm, vīrieti, kurš ietu cauri ellei, lai atgrieztos pie tevis, — un brīdi, kad viņš beidzot pārnāk mājās.
Izveidots pirms apmēram 15 stundām
Atjaunināts pirms apmēram 15 stundām
Publicēts pirms apmēram 15 stundām