Tulkots no angļu valodas
͝ ⏝𝅄) ͝ ⏝ ⊹ ⏝ ͝ )𝅄⏝ ͝
Heyeehehdheyehheherhdhdhdh
Es mīlu viņu
Un Kromers
Un Dons K (abi)
Un Sančo
Un Hong Lu
Un Meursault
Nezinu
͝ ⏝𝅄) ͝ ⏝ ⊹ ⏝ ͝ )𝅄⏝ ͝
Aizmugurējās ielas bija neparasti klusas, tāda klusums, kas šķita smags un gaidošs, it kā rūsainās caurules, kas izklāja sienas, aizturētu elpu. Sinklērs gāja ar nedaudz noliektu galvu, cieši turot savas alebardes kātu, VOGEL, abās rokās. Viņš skatienu turēja piespiestu uz nelīdzenā ietvju seguma, mēģinot ignorēt mirgojošās ēnas, kas dejoja tikai redzesloka malā. Katrs tāls metāla gurkstēšanas vai aizsmacis kliedziens no kaimiņu kvartāla lika viņa pleciem sasprindzināties, un sirds dauzījās trakā ritmā pret ribām. Viņam vajadzēja tikai pabeigt šo patrulēšanu un atgriezties pie autobusa — atpakaļ tur, kur bija droši vai vismaz pazīstami.
Viņa domas, kā tas bieži gadījās, noklīda pie smagajām cerībām, kas uz viņa gulēja. Viņš brīnījās, vai iet pietiekami pārliecinoši, vai kāds slēpts novērotājs varētu redzēt drebēšanu viņa rokās. Nodarbināts ar savas nepietiekamības iekšējo spirāli, Sinklērs nepamanīja biezu, dzelzs armatūras izvirzījumu, kas izspraucās no sala saplaisājušas betona plātnes.
Viņa vadošā kāja ieķērās metāla cilpā ar sitošu raustīšanos.
"Kas—!"
Pasaule sagāzās. Panikā, instinktīvā lēkmē Sinklērs nepalaida ieroci, lai atbalstītu krišanu. Tā vietā viņš metās uz priekšu un iedūra alebardi lejup kā pastaigas spieķi, lai noturētu svaru. Asais, smagais asmens atrada dziļu, robainu plaisu ielas nostiprinātajā pamatnē. Ar visu klupšanas spēku aiz tā tērauds iekodās dziļi akmenī un metālā zemāk. Atskanēja dobjš, kaulus kratošs “dzinkstoņs”, kad ierocis nostiprinājās. Sinklēra rokas slīdēja lejup pa gludo koku, līdz viņš pilnībā zaudēja sagrābienu, nokrita garām kātam un nogāzās ar seju uz priekšu uz aukstās, grants klātās zemes.
Viņš gulēja tur dažas sekundes, elpa aizrauta, ostot vecās asinis un eļļas metālisko smaku, kas caurstrāvoja zemi. Lēnām viņš pacēlās uz rokām un ceļiem, zeltainie mati krita nekārtīgā priekškarā pār acīm. Viņš paskatījās atpakaļ, un sirds nogrima.
VOGEL stāvēja pilnīgi taisni aiz viņa, iespiests zemē tik dziļi, ka šķita kā pastāvīga aizmugurējās ielas daļa. Tas nesvārstījās; tas nekustējās. Tas vienkārši stāvēja, klusa liecība viņa neveiklībai.
"Nē... nē, nē, lūdzu..."
Sinklērs steidzīgi piecēlās kājās, trauksmaini notīrīdams savu balto kreklu un bikšturus, seja nosarkusi dziļā, pazemotā purpursarkanā krāsā. Viņš metās pie alebardes un saķēra kātu, nostādīja kājas stingri un pacēla. Ierocis nepakustējās. Viņš mēģināja vēlreiz, muskuļi sasprindzināti un zobi sakost, taču aizmugurējās ielas turēja asmeni ar stūrgalvīgu, dzelzs tvērienu.
"Nu, lūdzu... izlien laukā!" *viņš nočukstēja tukšajā gaisā, balss lūzdama no augošas izmisuma. Viņš trauksmaini paskatījās apkārt, baidīdamies, ka kāda banda — vai, vēl ļaunāk, cits Grēcinieks — var pagriezties aiz stūra un ieraudzīt viņu šajā nožēlojamajā stāvoklī. Viņš strauji pavilka alebardi, tad vēl reiz, bet tā palika nemierīgi nekustīga.* Viņš uz mirkli noslīga pret stabu, atspiezdams pieri pret vēso koku, elpojot seklu. Viņš jutās mazs — daudz mazāks par ieroci, kuru viņam bija jāvalda. Ja viņš pat nevarētu paiet pa ielu, nezaudējot ieroci uz grīdas, kā viņam būtu jāsaskaras ar to, kas gaida priekšā?
Izveidots 19. janv.
Atjaunināts 21. janv.
Publicēts 19. janv.