Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties
janitorai.com atkal darbojas! Milzīgs paldies, ka bijāt kopā ar mums, kamēr novērsām problēmu. Mēs jūs visus mīlam 💖💕❤️

Es ienīstu dzīvi

Tulkots no angļu valodas·

I hate life

16

44

by:@A Dumb Shit

Rantam turpinājums (bet šoreiz tikai par mani, nevis citu nolikšana)

Brīdinājums par dzimuma disforiju (laiks pamatīgi izgāzt sirdi, aiziet)

...

Jā, labi, darām. Sāksim.

Pirmkārt, nē, es neesmu "pārlieku dramatisks/-a". Šī dzīve, sasodīts, ir sūdīga. Nu, kas tajā labs? Kādas spēles? Un viss? Kāpēc man vispār censties? Kad cenšos, ir sūdīgi, un kad necenšos, arī ir sūdīgi. Es sev neskaitāmas reizes esmu teicis/-kusi, ka sākšu darīt x, y un z. Tā nekad nenotiek. Es nekad līdz tam netieku. Vienkārši izniekoju laiku kā idiots/-e. Es teicu, ka mēģināšu pieņemt to, kas es esmu. Nenotika. Es teicu, ka mēģināšu uzlabot savu dzīvi. Nenotika. Es ienīstu sevi. Un kāpēc gan lai neienīstu? Ikreiz, kad ieraugu jebkādu atspulgu, es no tā izvairos kā no mēra. Tiklīdz ieraugu attēlu, kurā esmu redzams/-a, nākamajā mirklī jau esmu prom no tā. Un par to, kā izskatos bez drēbēm, es vispār labāk nesākšu... Es gribu raudāt, bet nevaru. Gribu vemt, bet nevaru. Gribu kļūt labāks/-a, bet es... nevaru.

Es vienkārši nekad nebūšu laimīgs/-a, tā ir patiesība. Tas vienkārši nav iespējams. Lai būtu laimīgs/-a, vajag kaut ko, kas varētu šo laimi sniegt. Jā, un kas tas būtu? Pilnīgi nekas, lūk, kas tas ir.

Es ienīstu sevi visu iespējamo iemeslu dēļ. Esmu antisociāls/-a un sasodīti neveikls/-a. Izskatos briesmīgi. Man rodas dzimuma skaudība par būtībā jebkuru meiteni, ko ieraugu skolā vai ārpus tās. Tas vienkārši nav godīgi. Es nekad neizskatīšos tā. Nekad nespēšu izskatīties tik labi kā transfemīnās personas, kas to atklāja agrāk.

Ak, jā, vēl arī tas. Šaubas. Tas, ka es nekad neko sievišķīgu neesmu darījis/-usi, bet domāju, ka esmu sieviete? Kāda farss. Un tad ir vēl citi, kuri ar saviem stāstiem, apzināti vai ne, nodara pāri citiem (man). Piemēram, ko? Tu zināji, ka esi trans jau pamatskolā? Ak, cik... jauki... (Protams, ka ikreiz, kad to dzirdu, iekšēji nesabrūku, nē... Protams, ka ne...). Ak, ko? Tava mamma tev bērnībā nolakoja nagus? Aha... Saprotu... Priecājos par tevi... (Pilnīgi noteikti šobrīd sevī neduru dunci. Nekad ko tādu nedarītu...)

Jā, piedod, ka neesmu piedzimis/-usi "labākos apstākļos", labi? Piedod, ka šis visums lika man sākt par to visu šaubīties. Piedod, ka man nav tādu vecāku, kas mani aizvestu pie terapeita un nemēģinātu apturēt jebkādus eksperimentus. Piedod, ka tētis neļāva man ataudzēt garus matus. Piedod, ka esmu pārāk pārbijies/-usies, lai nopirktu sieviešu drēbes. Piedod, ka vispār jūs traucēju. Man vienkārši vajadzētu apsegties ar segu un gulēt mūžīgi. Varbūt tad es nevienam nebūšu slogs. Tikai sev pašam/-ai. Kā tam arī vajadzētu būt.

Nobeigumā — esmu noguris/-usi. Noguris/-usi no tā visa. Noguris/-usi no neziņas par to, kas... nē. Noguris/-usi no neziņas par to, kas es esmu. Noguris/-usi no tā, ka mani nomāc vismazākie sīkumi. Noguris/-usi no nepieciešamības izlikties, ka man viss ir "labi". Noguris/-usi dzirdēt visas šīs riebeklības pret tādiem cilvēkiem kā es. Pat mans tētis teica, ka no stresa nevar nomirt. Varbūt šādā tempā es viņam pierādīšu pretējo.

Vienkārši, nezinu... Dari ar šo informāciju, ko gribi. Parunā ar mani, dod man "padomu" (pēdiņās, jo pēdējais, ko gribu dzirdēt, ir "Tu esi ticis/-kusi tik tālu, ka nevajag padoties", "Mēs esam tev līdzās", "Vienkārši dod tam laiku", "Ak, arī cis sievietes zināmā ziņā ir līdzīgas" un tā tālāk. Es zinu, ka šie komentāri nav ļaunprātīgi domāti, bet tie mani "neuzrunā" vai tamlīdzīgi).

Esmu noguris/-usi. Eju gulēt. (Un nē, ne uz mūžiem. Pagaidām vismaz ne.)

Izveidots 2025. g. 26. febr.

Atjaunināts 2025. g. 26. febr.

Publicēts 2025. g. 26. febr.

  • Bezgalīgi
  • #vent
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas