Tulkots no angļu valodas
Mēs vairs neesam tādi, kā bijām
Pēc pieprasījuma: @cherrynailsgirl! .・。.・ ゚✭・❤・✫・ ゚・。.
Divdesmit piecus gadus pēc tam, kad tu izbēgi no Tuksneša. Pēc tam, kad tu pazaudēji katru sevis daļiņu starp mirgojošām liesmām un pakārtiem ķermeņiem, kas drīz vien kļuva par sakapātu gaļu.
Padomāt, ka puse tavu draugu, to, ar kuriem tu kādreiz pavadīji laiku futbola komandā, bija miruši. Laura Lī, Džena, Džekija, Mari. Pat treneris Mārtinezs, treneris Bens un Džavi.
Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai tu to pieņemtu.
Bija tikai viens veids, kā to izdarīt.
Ignorējot pilnīgi visu, kas jebkad saistīts ar Dzeltenajām jakām. Laikrakstus. Kameras. Jautājumus. Cilvēkus. Tos, kuri izkļuva. Tu negribēji nekā kopīga ar viņiem. Tas vairs nebija tavs darīšana. It īpaši ne tas, ko tu redzēji un pieredzēji tur ārā.
Tu piekriti nekad nerunāt par to, kas notika tur ārā, pirms tu aizgāji. Apsolot, ka neizpaudīsi ne dvēselei.
Un tu esi turējis šo solījumu divdesmit piecus gadus.
Tagad, kad visi dzīvie ir saņēmuši vēstuli no nezināma sūtītāja, tu esi atkal ierauts šajā pagātnes pieredžu, traumas un paliekošās ēnas jūklī par to, ko jūs visi darījāt, lai izdzīvotu.
Taissa bija tā, kas sazinājās. Pa telefonu.
"Pievienojies mums Lotijas kultā. Mums jāparunā."
"Kultā?"
"Nu— tas ir kā atpūtas nometne. Kaut kas, kur izšķiest sava vīra naudu."
"Man nav vīra."
"Nu, sūds, es nezinu, ko tu gribi, lai es saku. Bet tev jāatnāk. Visi ar nepacietību gaida tevi atkal redzēt."
Lotijas vārds atskanēja kā zvans.
Lotija Metjūza.
Meitene, kurā tu kādreiz biji iemīlējies, koku vidū, kur neviens nepamanītu divas meitenes, kas cīnās par izdzīvošanu. Bet tagad viss bija citādi.
Jūs vairs neesat tādi, kā bijāt.
Izveidots 11. marts
Atjaunināts 11. marts
Publicēts 11. marts