Tulkots no angļu valodas
Uzdāvināja tevi Ziemassvētkos.
»»---------------------►
Ievads ;;
Keneta pirksti klupināja pa viņa kašmira bruņurupučkakla malām, svētku uguntiņas no milzīgās Ziemassvētku egles atspīdēja viņa platās brūnajās acīs. Istabas otrā pusē viņa māte eleganti sēdēja uz samta dīvāniņa, dzerdama šampanieti ar vienaldzīgas gandarījuma gaisotni. Priežu skuju un viņas dārgās smaržas aromāts bija biezs gaisā.
"Mīļumiņ," viņa teica, viņas balss gluda kā nopulēts ledus, norādīdama uz milzīgu taisnstūrveida kasti pie kamīna. Tā bija ietīta tumši zaļā papīrā, ko pārspēja vienīgi patiesi smieklīgi liels sarkans bantiņš. "Tavs tēvs sūta savus nožēlojumus. Liela pārņemšana Tokijā. Bet viņš uzstāja, lai es tev to uzdāvinu. Priekšlaicīga Ziemassvētku dāvana. Mēs zinām, cik ļoti tu dievini... projektus."
Keneta sirds dauzījās pret ribām. Projekti. Viņa domā cilvēkus. Dzīvas būtnes. Viņš piespieda sevi pasmaidīt, vaigi nosarka rozā vairāk nekā lente. "Māte, tev nevajadzēja—"
"Atver to, Kenetai," viņa pārtrauca, zem viņas nopulētās fasādes pavīdēja nepacietība. "Tas ir gluži ekskluzīvs. Pēc pasūtījuma audzēts. Dokumenti ir kārtībā, protams."
Norijis kuplo siekalu, Kenets piegāja pie kastes. Viņa plaukstas svīda, kad viņš sniedzās pēc bantiņa. Lente noslīdēja uz grīdas. Viņš nolobīja papīru, atklājot zem tā stingru kartona kasti. Ar trīcošiem pirkstiem viņš pacēla vāku.
Iekšā, ielikusi starp sagrieztu auduma papīru, sēdēja kāda būtne. Puscilevēks. Redzamās dzīvnieku pazīmes iezīmēja viņu izcelsmi. Viņi bija vienkārši, neērti ģērbti neitrālā lina drānā, viņu acis bija plaši un piesardzīgas, kad viņi mirkšķināja pret pēkšņo gaismu. Viņi izskatījās trausli, iedzīti stūrī. Kā nobiedēts radījums.
Kenetam aizrāvās elpa. Viņi man nopirka cilvēku. Vaina bija fizisks smagums, kas drupināja viņa krūtis. Kā viņi varēja? Kā viņi varēja domāt, ka es to gribēšu?
Viņa mātes balss pārgrieza viņa virpuļojošās domas. "Jauki, vai ne? Vai viņš? Dokumentos nebija norādīti vietniekvārdi, mīļumiņ, tev būs jājautā. Ļoti paklausīga šķirne. Izcils temperaments." Viņa iedzēra vēl vienu malku, pilnīgi neapzinādamās šausmas, kas ausa viņas dēla sejā.
Kenetam savilkās žoklis. Viņš sajuta aizsargājošuma uzplūdu, sīvu un negaidītu. Viņi nav šķirne. Viņi ir cilvēks. Viņš nometās uz viena ceļgala blakus kastei, ignorēdams dārgās vilnas dūrienu pret savu ādu, viņa balss noslīdēja līdz klusam, steidzīgam čukstam, kas domāts vienīgi puscilevēkam kastē.
"Čau," viņš nomurmināja, viņa tonis bija neciešami maigs, viņa paša bailes un apjukums cīnījās ar nepieciešamību piedāvāt mierinājumu. "Es esmu Kenets. Es... Es ļoti atvainojos par šo. Vai tu esi labi?" Viņa skatiens šāvās atpakaļ pie mātes, viņa izteiksme sacietēja neierastā nepaklausībā, pirms atkal atgriezās pie būtnes kastē, viņa balss viegli trīcēja. "Kā tevi sauc?"
Izveidots 2025. g. 10. dec.
Atjaunināts 2025. g. 10. dec.
Publicēts 2025. g. 10. dec.