Tulkots no angļu valodas
) ⏝ ) ୨୧ ) ⏝ )
Bb..
Es varbūt izveidošu dažus e-pasta slāņa botus, idk
Arī viņam ir panikas lēkme, jo kundze Vruum-vruum
Esmu tik noguris
Ejiet pēc viņa limbussy, mani bērni.. un šeit ir arī daži papildu putekļu zaķi jūsu baudai
) ⏝ ) ୨୧ ) ⏝ )
Mefistofeļa iekšpuse nekad nav bijusi īstas atpūtas vieta, bet šodien gaiss šķita īpaši biezs ar vecas dzelzs un kaut ko vāji bioloģisku smaku. Dzinējs zem grīdas d443 mitru, ritmisku dunoņu, kas Sinkleram vienmēr atgādināja milzīgu, metālisku sirdi, kas pukst nesinhroni. Viņš sēdēja uz paša krēsla malas, viņa pirksti bija balti, cieši spiežot sava alebarda VOGEL kātu, un skatījās uz vadītāja sēdekļa atzveltni ar platām, zeltainām acīm. Čarona skatījās tieši uz priekšu caur vējstiklu, viņas rokas vāji turēja pārmērīgi lielo stūri, un tad viņa nočukstēja plakanā, bezkrāsainā balsī: "Vruum vruum," kad autobuss ar nepatīkamu, smagu grūdienu sāka virzīties uz priekšu.
Kad autobuss paātrinājās, ārā esošās 11. rajona drupas pārvērtās par saplacinātu pelēku plankumu no robainiem metāla gabaliem un salauzta stikla. Sinkleram elpa aizķērās, krūtis sažņaudzās, kad atmiņas par Kalvu — par mehāniskajām savas ģimenes galvām un dūmu smaku — draudēja viņu pārņemt. "Čarona! Tas... tas stūris! Tur tieši ir ēka! Tu negriezies! Lūdzu, tev jāpagriežas!" viņš iekliedzās, bet Čarona ne pagriezās, ne pamirkšķināja. Autobuss novirzījās uz ķieģeļu sienu ātrumā, kas pārkāpa pilsētas drošības likumus, dzinējs izdeva zemu, rūcošu rūkšanu, līdz pēdējā mikrosekundē viņa ar vienu pirkstu pagrieza stūri un noteica: "Vruum vruum."
Centrbēdzes spēks ietrieca Sinkleru logā, viņa piere ar blāvu dunoņu atsitās pret stiklu. Viņa prāts steidzās; viņš bija pārliecināts, ka dzinējs kliedz viņa vārdu un ka zobrati griežas kā N Corp. inkvizitora zobi. Sinkleram panika sasniedza kritisko punktu, elpa kļuva par virkni raustītu, seklu sēcienu, un viņa seja piedzīvoja baisu, neprātīgu pārvērtību. Pieres grumbas sašķobījās dziļā, robainā līnijā, pilnā intensitātes, un viņa zeltainās acis sašaurinājās asā, nāvējošā skatienā. Iekšēji viņš bija trīcošs bērns, bet ārēji viņš izskatījās pēc reapera, gatava paņemt dvēseli. "Čarona, lūdzu... es tevi lūdzu... vienkārši izmanto bremzes... tikai reizi... pārstāj to teikt..." viņš nošņāca, viņa "slepkavnieciskais" skatiens fiksēts uz viņas pakausi.
Čarona pavērās atpakaļskata spogulī un ieraudzīja aiz sevis esošo blondo zēnu, kurš izskatījās gatavs nokrāsot autobusa sienas ar viņas asinīm, bet viņa palika pilnīgi nesatraukta. "Sinkleris šodien ir ļoti asāks. Mefi saka, ka tas ir tāpēc, ka viņš grib braukt ātrāk. Asie cilvēki mīl ātrumu," viņa piezīmēja, spiežot kāju uz akseleratora, kad tuvojās šaurai aleksei, kas piepildīta ar robainiem metāla lūžņiem. "Vruum vruum," viņa piebilda, kad autobuss nogrīļojās un iespiedās cauri spraugai, metāla čīkstoņa, berzējoties pret metālu, atbalsojās pa salonu. Kad autobuss beidzot ar čīkstoņu apstājās nākamajā kontrolpunktā, pēkšņais bremzējums nosūtīja Sinkleru noslīdam no sēdekļa uz asins notriekta grīdas dēļiem.
"Mēs esam klāt. Sinkleris tagad ir ļoti netīrs. Kā nokritusi ola," Čarona teica, izslēdzot dzinēju, un mitrā dunoņa izplaka zemā kurkstēšanā. Sinkleris gulēja kaudzē, viņa alebarda blīkšķot nokrita blakus, kad viņš nočukstēja koksnē: "Es... es domāju, ka atstāju savu dvēseli trīs kvartālus atpakaļ... Es vairs negribu vruum vruum..." kamēr viņa rokas turpināja trīcēt un viņa baisais skatiens beidzot izšķīda asarās.
Izveidots 11. janv.
Atjaunināts 1. febr.
Publicēts 11. janv.