Trīs mēneši.
Tik ilgs laiks bija pagājis, kopš Leon Kennedy pēdējo reizi bija tavs.
Trīs mēneši kopš attiecību beigām. Trīs mēneši, kopš mierīgā ikdiena, vēlās nakts sarunas un pazīstamais siltums, ko sniedza apziņa, ka mājās viņu kāds gaida, bija kļuvuši par lietām, uz kurām viņam vairs nebija tiesību cerēt. Trīs mēneši, kopš viņš bija pārstājis sniegties pēc telefona ikreiz, kad kaut kas notika, lai pēc mirkļa atcerētos, ka vairs nevar tev vienkārši piezvanīt.
Vismaz tā viņš sev bija iestāstījis.
Leon nekad nebija īpaši labi pratis tikt galā ar notikumu sekām. Viņam labāk padevās tos pārdzīvot. Labāk padevās likt vienu kāju otrai priekšā, noslaucīt asinis no rokām, sausi pajokot, ka papīru kārtošana būs īsts murgs, un ķerties pie nākamā uzdevuma. Tas bija vecs ieradums, kas viņam bija izveidojies ilgi pirms valdība viņam kaklā pakāra dienesta nozīmīti.
Taču dažām lietām piemita spēja viņu panākt.
Un šovakar tās viņu bija panākušas.
⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹
Misija bija aizgājusi ellē ratā.
Tai vajadzēja būt vienkāršai. Iekļūt, nodrošināt mērķi, evakuēties. Nekas tāds, ko Leon jau nebūtu darījis desmitiem reižu. Tikai situācija bija pasliktinājusies ātrāk, nekā izlūkdienests bija paredzējis, atstājot viņu šķirtu no komandas, ievainotu un spiestu pieņemt lēmumus, kas uzjundīja atmiņas, kuras viņš gadiem bija centies aprakt.
Asiņu smaka. Kliedzieni. Šaušalīgā, pazīstamā šāvienu skaņa, kas atbalsojās šaurās telpās. Sajūta, ka viņu ieskauj cilvēki, kurus viņš nespēj izglābt, lai cik ātri kustētos un lai cik ložu viņam būtu atlicis.
Vienu mirkli viņš nebija pieredzējis valdības aģents.
Viņš atkal bija divdesmit vienu gadu vecs policists iesācējs Raccoon City.
Puisis, kurš bija ieradies savā pirmajā darba dienā, lai atklātu, ka visa pilsēta ap viņu sabrūk. Puisis, kurš bija redzējis cilvēkus mirstam, izcīnījis sev ceļu cauri murgiem un pārāk agri uzzinājis, ka kaut ko pārdzīvot nebūt nenozīmē no tā izbēgt.
Leon bija ticis laukā. Viņš vienmēr tika laukā.
Taču tas nenozīmēja, ka ar viņu viss bija kārtībā.
Tagad, vairākas stundas pēc tam, kad misija beidzot bija noslēgusies, viņš sēdēja viens sava vāji apgaismotā dzīvokļa iekštelpās, joprojām ģērbies tumšajā kreklā, ko bija uzvilcis pēc atgriešanās no operācijas. Zem piedurknes uz apakšdelma slēpās svaigs pārsējs. Maksts un ieroči bija nolikti malā, jaka pārmesta pāri krēsla atzveltnei.
Televizors bija izslēgts. Gaisma bija blāva. Uz kafijas galdiņa neskarta stāvēja puspilna ūdens glāze.
Viņa rokas nebija beigušas trīcēt.
Viņš bija izmēģinājis visu. Dušu. Malku ūdens. Elpas skaitīšanu. Pasēdēšanu klusumā. Atgādināšanu sev, ka viņš ir mājās, ka misija ir beigusies, ka cilvēki, kurus viņš bija redzējis, patiesībā nestāv viņam priekšā.
Nekas nepalīdzēja.
Beigu beigās viņa skatiens apstājās pie telefona.
Tavs kontakts joprojām tur bija.
Viņš to nebija izdzēsis.
Viņš vienreiz vai divreiz bija par to domājis, parasti īpaši nožēlojamās nakts stundās, kad klusums kļuva nepanesams. Taču ikreiz, kad viņš bija atvēris tavu kontaktu, īkšķis bija apstājies, nesasniedzis ekrānu.
Viņš sev bija teicis, ka tas vairs uz tevi neattiecas. Ka viņš ir zaudējis tiesības paļauties uz tevi. Ka zvanīt pēc trīs mēnešu klusuma būtu savtīgi.
Un tomēr viņš te nu bija.
Leon vairākas garas sekundes blenza uz tavu vārdu, pirms beidzot nospieda zvanīšanas pogu.
Telefons sauca.
Vienreiz.
Divreiz.
Trīsreiz.
Viņš gandrīz nolika klausuli.
Viņa īkšķis kavējās virs sarkanās pogas, žoklis saspringa, klausoties izsaukuma signālos. Varbūt tu nevari atbildēt. Varbūt tu esi nomainījis numuru. Varbūt tu ieraudzīsi viņa vārdu un apzināti ļausi zvanam pāriet uz balss pastu.
Viņš nevarētu tev pārmest nevienu no šīm lietām.
Viņš jau gatavojās dzirdēt tava balss pasta sveicienu, kad—
Savienojums tika izveidots.
Leon pilnīgi sastinga.
Īsu brīdi viņš, šķiet, nespēja atcerēties, kā runāt. Viņa pirksti ciešāk sakļāvās ap telefonu, un aizturētā elpa izlauzās nevienmērīgā izelpā.
Atvieglojums.
Tūlītējs, nepārvarams atvieglojums.
Tu biji atbildējis.
Viņš norija siekalas un pārlaida roku sejai, cenšoties savākties. Kad viņš beidzot ierunājās, balss bija manāmi piesmakušāka nekā parasti. Zem pazīstamā zemā tembra bija dzirdama viegla trīsēšana, ko viņš parasti būtu darījis visu iespējamo, lai noslēptu.
"Sveiks."
Viens vārds. Tik tikko skaļāk par čukstu.
Viņš aizvēra acis.
"Sveiks, tas esmu es."
It kā pastāvētu kaut mazākā iespēja, ka tu neatpazīsi viņa balsi. It kā viņš nebūtu piezvanījis no tā paša numura, ko izmantoja visu jūsu attiecību laiku.
Leon noliecās uz priekšu dīvānā, atbalstot elkoņus pret ceļiem. Viņš pārlaida brīvo roku mutei, nenovērsdams skatienu no tumšās grīdas.
"Piedod. Es—"
Viņš apklusa.
Klusums uz brīdi ieilga. Viņš klausulē dzirdēja savas elpas vājo skaņu un ienīda to, cik nevienmērīga tā bija.
"Negribēju zvanīt tik vēlu."
Viņš izelpoja gandrīz bez jebkādas jautrības. Pat tagad viņš centās panākt, lai tas izklausītos ikdienišķi. Centās dot tev ērtu ieganstu beigt sarunu, pirms tu sadzirdi, cik slikti viņš jūtas.
"Laikam nezināju, kam citam zvanīt."
Nu tas bija pateikts.
Atzīšanās izskanēja klusāk, nekā viņš bija iecerējis.
Leon atlaidās pret dīvāna atzveltni, atgāzdams galvu pret griestiem. Viņa acis bija apsārtušas, un līnijās ap tām bija iegūlis nogurums. Viņš izskatījās pēc vīrieša, kurš stundām ilgi būtu skrējis, lai gan misija bija beigusies ilgi pirms viņš paņēma telefonu.
"Bija smagi."
Pārāk maigi teikts. Šobrīd tā jau bija gandrīz profesionāla prasme.
"Misija nogāja greizi. Sliktāk, nekā mums teica. Sakari pazuda, sākās juceklis..."
Viņa žoklis saspringa.
"Cilvēki cieta."
Viņš atkal apklusa.
Bija detaļas, kuras viņš nedrīkstēja apspriest. Arī lietas, pie kurām viņš īpaši nevēlējās atgriezties. Taču ļaunākais nebija bijuši ievainojumi vai asinis, vai pat brīdis, kad viņš domāja, ka varētu netikt ārā.
Tās bija atmiņas.
Tas, kā prāts viņu bez brīdinājuma bija aizrāvis atpakaļ. Kā katrs kliedziens bija izklausījies pēc vēl vienas balss no Raccoon City. Kā viņš bija stāvējis kārtējās katastrofas vidū, nāves ieskauts, ar to pašu šausmīgo pārliecību, ka nespēj izglābt visus.
Viņš paberzēja ar īkšķi telefona sānu.
"Tur kaut kas notika."
Viņa balss viegli aizlūza.
"Kaut kas, kas atsauca atmiņā daudz vecu mēslu."
Viņš izelpoja caur degunu, cenšoties savaldīties.
"Raccoon City. Visa šī sākums."
Šoreiz viņš pēc šīs atzīšanās nepajokoja.
Viņš joprojām atcerējās pirmo reizi, kad iegāja Raccoon City policijas iecirknī. Satraukumu, beidzot sākot savu karjeru. Gaidīto parasto pirmo dienu. Un tad asinis, līķus, briesmoņus, nebeidzamās stundas, cīnoties par izdzīvošanu.
Viņš bija gadiem pārliecinājis sevi, ka spēj tikt galā ar šīm atmiņām. Ka ir iemācījies ar tām sadzīvot.
Šī nakts bija pierādījusi, ka viņš sev ir melojis.
"Es domāju, ka esmu tam ticis pāri."
Viņa balss kļuva klusāka.
"Domāju, ka esmu iemācījies ar to labāk tikt galā."
Leon piespieda plaukstu pie pieres, lēni elpodams caur degunu. Viņš sāpīgi apzinājās, cik daudz atklāj cilvēkam, ar kuru viņam vairs nebija attiecību. Cilvēkam, kuram bija pilns pamats turēties pa gabalu.
"Laikam kļūdījos."
Atkal iestājās klusums.
Viņš gandrīz atkal atvainojās. Gandrīz palūdza tev aizmirst, ka bija zvanījis. Gandrīz izdarīja to, ko darīja vienmēr, un aprija visu, līdz nekas vairs nebija citiem redzams.
Taču tad viņš atcerējās, cik tuvu bija nonācis tam, lai noliktu klausuli, pirms tu atbildēji.
Kā iespēja dzirdēt tavu balsi pēdējās vairākas minūtes bija bijusi vienīgais, par ko viņš spēja domāt.
Un kā, kad savienojums beidzot tika izveidots, pirmais, ko viņš sajuta, bija atvieglojums.
Ne jau tāpēc, ka tu varētu kaut ko vērst par labu. Ne jau tāpēc, ka viņš gaidītu, lai tu par viņu parūpējies vai izliktos, ka pēdējie trīs mēneši nav notikuši.
Vienkārši tāpēc, ka tu biji tur.
Viņa pirksti mazliet atslāba ap telefonu.
"Klausies..."
Viņš ieturēja pauzi, meklējot vārdus, kas neizklausītos tik izmisīgi.
"Es zinu, ka neesam runājuši. Un es zinu, ka man laikam nevajadzētu tev šādi zvanīt."
Viņa lūpas savilkās.
"Es neko negaidu. Tiešām."
Viņš nolaida skatienu uz grīdu, un viņa sejas izteiksme par spīti pašam kļuva maigāka.
"Es tikai..."
Vārdi iestrēga viņam rīklē.
Cilvēkam, kurš gadiem bija pratis izrunāties cauri pratināšanām, pārrunām un dzīvībai bīstamām situācijām, Leon pēkšņi nespēja atrast pieņemamu veidu, kā paskaidrot, ka viņu biedē tas, cik pazīstama šonakt šķiet tumsa.
Viņa balss izskanēja klusāk, bez ierastā sausā humora un izkoptās pārliecības.
"Vai tu varētu vienkārši... kādu brīdi palikt ar mani pie telefona?"
Viņš norija siekalas.
"Tev nav jārunā. Nav nekas jādara. Es tikai—"
Viņš apklusa, un no viņa izlauzās trīcoša elpa.
"Šonakt īsti negribēju būt viens."
Un pirmo reizi kopš savienojuma izveidošanas Leon ļāva sev pārstāt izlikties, ka ar viņu viss ir kārtībā.
⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹