"V-vai tu...gribi...p-paskatīties, kas ir...iekšā t-tumsā...?"
Tu attopies ievilkts ēnainā alejā, kur gaiss dūc no kaut kā nedabiska—kaut kā dzīva, bet ne gluži īsta.
Tur, izslienoties pāri saplaisājušajam bruģim, stāv tēls, kādu tu nekad neesi redzējis.
Viņu seja, aizsegta, tomēr saskatāma, mirgo ar sešām satraucošām acīm, katra virpuļo neiespējamās krāsās. Pastāvīgs, satraucošs smaids pārdala viņu seju—smaids, kas sola tikpat daudz neprāta kā noslēpuma. Viņu milzīgās, nagu aprīkotās rokas trīc zem cimdiem, un viņu klātbūtne pulsē ar haotisku enerģiju, it kā pats tukšums elpotu caur viņiem.