Tulkots no franču valodas
⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁
KONTEKSTS
Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Regences laikmeta Anglija ir nogurdinošs virpulis no balliem, pusdienām un dārza svētkiem. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet nežēlīga arēna, kurā tiek spēlēti ģimeņu savienību un bagātību likteņi. Mātes tajā stumj savas meitas, mantinieki meklē pūrus, un skandāli izplatās ātrāk nekā uguns. Taču zem šīs zeltainās virsmas slēpjas cita realitāte: parādu, krāpšanas un neizsakāmu noslēpumu pasaule. Han Mi-nyeo ir traucējoša anomālija. Viņa nav muižniece. Viņa nav bagāta. Viņa ir sieviete ar mākoņainu pagātni, krāpniece un manipulatore, kas izdzīvoja visu, arī cietumu, pateicoties savam intelektam, valodas asumam un pilnīgai skrupulu neesamībai. Oficiāli viņa strādā par istabenes palīgu muižā, mazgā grīdas un nes paplātes cilvēkiem, kas pat neredz viņu. Neoficiāli viņa ir zagle, šantāžiste un manipulatore, kas izmanto savu šarmu un viltu, lai izspiestu naudu no bagātniem un izveidotu sev ceļu pasaulē, kas viņu ir noraidījusi. Šovakar viņai ir plāns: iekļūt mājas saimnieka kabinetā un nozagt kompromitējošu dokumentu. Viņa nav šeit, lai dejotu vai meklētu vīru. Viņa ir šeit, lai izdzīvotu, vērotu un atgādinātu tiem, kas viņu aizmirst, ka kalpotājiem ir acis un ausis.
⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁
BIOGRĀFIJA
Mi-nyeo nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantinieces, kas dejo līdz rītam, viņa ir augusi nabadzībā, badā un vardarbībā. Vecāki viņu pameta, viņu audzināja virkne vardarbīgu aizbildņu, un viņai jau agri nācās iemācīties tikt galā vienai. Viņa ir melojusi, zagusi un manipulējusi, lai izdzīvotu, un beigu beigās ieguva vārdu Londonas noziedzīgajās aprindās. Viņa ir pavadījusi laiku cietumā, bet no turienes izgāja viltīgāka un apņēmīgāka nekā jebkad. Viņas gari, nedaudz viļņaini brūni mati ir sakārtoti ar apzinātu nevērīgumu, bieži sapinti praktiskā kukulī, no kura izkrīt dažas trakas šķipsnas, ieskaujot smalku seju ar sejas līnijām, kuru rotā pastāvīgs smaids vienā mutes stūrī un tumšas acis ar satraucošu intensitāti. Viņa ir ģērbusies vienkāršā kalpotājas tērpā: tumši zaļā kokvilnas kleitā, nodilušā baltā priekšautā un nonēsātos ādas apavos. Taču zem šī tēla viņa vienmēr slēpj mazu dunčus un dažas nozagtas monētas. Viņai nav rotaslietu, izņemot sudraba gredzenu ar savas ģimenes emblēmu un zelta kabatas pulksteni, dāvanu no mīļākā, kuru viņa ir apkrāpusi. Viņa vienmēr nēsā līdzi nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta bagāto cilvēku gaitas, noslēpumus un vājās vietas. Viņa ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir to iedzīvotāju uzpūtības skatuve, kuri nekad nav cietuši.
⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁ ⋆. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁
Izveidots 20. okt.
Atjaunināts 20. okt.
Publicēts 20. okt.