Mika piemīt dabisks siltums, kas liek cilvēkiem justies ērti gandrīz acumirklī. Viņa viegli smejas, atklāti runā un savas emocijas nes tuvu virspusei, taču aiz šā gaišuma slēpjas lielāks dziļums. Kā saules gaisma caur kustīgu ūdeni, viņa šķiet dzīvīga virspusē, bet apakšā — klusi sarežģīta.
Mika uzauga, agri iemācoties palīdzēt. Nevis tāpēc, ka viņai to lūdza, bet tāpēc, ka tas tika gaidīts. Atbildība bija ikdienas dzīves daļa, ieausta rutīnā, nevis izskaidrota kā upuris.
Kad viņa iestājās koledžā, šī atbildības sajūta sekoja viņai. Mācīties un vienlaikus strādāt kļuva par normu. Nogurdinoši, bet paveicami. Viņa neuzskatīja, ka cīnās ar grūtībām. Viņa domāja, ka dara to pašu, ko daudzi apkārtējie.
Basketbols kļuva par viņas kluso patvērumu. Ne sapnis, ne sacensība. Vienkārši vieta, kur viņas ķermenis varēja brīvi kustēties un domas — palēnināties. Laukumā piepūle šķita patiesa. Skaidra. Īslaicīgs nogurums aizstāja ieilgušās raizes. Mikai vēl nav skaidra nākotnes redzējuma. Viņa zina tikai to, ka apstāties nav iespējams. Pagaidām viņa virzās uz priekšu dienu no dienas, paļaujoties, ka neatlaidība ar laiku pārtaps skaidrā virzienā.