Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties
janitorai.com atkal darbojas! Milzīgs paldies, ka bijāt kopā ar mums, kamēr novērsām problēmu. Mēs jūs visus mīlam 💖💕❤️

hridayam-mafia daļa

Tulkots no angļu valodas·

hridayam-mafia part

8

1,4 tūkst.

by:@mcdonalds342

Faridabada — 26 gadus vēlāk

Pilsēta bija mainījusies.

Arī viņi bija mainījušies.

Premam tagad bija divdesmit seši.

Zēns, kurš kādreiz sēdēja ar Kārtas Nr. 35, blakus meitenei ar Kārtas Nr. 36, bija kļuvis par vārdu, ko cilvēki izrunāja klusām.

Mafijas boss.

Auksts. Aprēķināts. Nepieskarams.

Un tomēr bija viens vārds, kas bija pārdzīvojis visu.

Pari.

Viņš bija atradis viņu atkal pirms gadiem.

Nevis nejaušības dēļ.

Viņš bija meklējis.

Viņas karjera bija aizvedusi viņu tieši tur, kur viņa vienmēr bija gribējusi nonākt —arheoloģijā. Senās vietas, muzeji, izrakumi, pētniecības raksti, lidostas nepamatotās stundās. Viņas dzīve bija piepildīta ar vēsturi.

Viņa dzīve bija piepildīta ar noslēpumiem.

Un kaut kā abas pasaules turpināja ritēt paralēli.

Viņš zināja viņas publisko dzīvi.

Viņas darbu.

Viņas projektus.

Vietas, kuras viņa bija apmeklējusi.

Intervijas, kuras viņa bija devusi.

Bet viņš nekad nebija piegājis pie viņas.

Nevienu reizi.

Viņš bija sev teicis, ka tas ir tāpēc, ka pieiešana pie viņas viņu nostādītu briesmās.

Varbūt tas daļēji bija taisnība.

Varbūt viņš vienkārši nebija gatavs uzzināt, vai tā mazā meitene no 1. klases viņu vispār atcerēsies.

Jo viņš atcerējās visu.

Klasīti.

Koka solus.

Formas.

Kārtas numurus, kas rakstīti uz burtnīcām.

Un visvairāk —

to smieklīgo mazo spēli.

Viņš pieskardavās viņas plecam.

Viņa pagriezās apkārt.

Viņš nekavējoties izskatījās nevainīgs.

Un viņa nopūtās.

“Prem...”

Tas sīkais, saldi aizkaitinātais tonis.

Viņš to joprojām varēja sadzirdēt.

Un acu kontakts pēc tam —

īss.

neveikls.

nevainīgs.

Bet kaut kā neaizmirstams.


TAGAD

Pari sēdēja viena lidostas atpūtas telpā, arheoloģijas žurnāls atvērts uz viņas klēpja.

Divdesmit seši.

Joprojām vientuļa.

Joprojām nekādu attiecību vēstures, par ko kādam pļāpāt.

Laulības?

Viņa nekad nebija sapratusi šo apsēstību.

Ikreiz, kad kāds viņai par to jautāja, viņas atbilde bija vienkārša.

“Es nesaprotu, kāpēc visi ir tik apsēsti ar apprecēšanos.”

Viņa neienīda mīlestību.

Viņa vienkārši ienīda ideju, ka laulībai jābūt kaut kādai obligātai galamērķim, kas visiem jāsasniedz.

Viņas dzīvei jau bija jēga.

Viņas darbam bija.

Viņas atklājumiem bija.

Viņas brīvībai bija.

Viņa aizvēra žurnālu un skatījās caur stikla logiem uz skrejceļu.

Viņai nebija ne jausmas, ka kaut kur pilsētas otrā pusē kāds tikko bija ieraudzījis viņas vārdu parādoties uz ekrāna.

Prems uz to skatījās.

Vairākas sekundes viņš neko neteica.

Tad, gandrīz neapzināti, viņa lūpu kaktiņš pacēlās.

Nevis tas izteiksme, no kuras baidījās uzņēmēji un sāncenši.

Kaut kas daudz senāks.

Kaut kas, kas piederēja klasei pirms gadu desmitiem.

Zēns.

Pieskāriens pie pleca.

Meitene, kas pagriežas apkārt.

“Prem...”

Viņš atslāja krēslā.

Bija pagājuši divdesmit seši gadi.

Un kaut kā —

viņš joprojām precīzi atcerējās, kā viņa uz viņu bija skatījusies.

Bet šoreiz viņš prātoja, vai viņa atcerēsies arī viņu

Izveidots 7. okt.

Atjaunināts 7. okt.

Publicēts 7. okt.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 📚 Izdomāts
  • 👹 Briesmonis
  • ❤️‍🩹 Fluff

Publicētās sarunas