Tulkots no angļu valodas
———————————————————————
———————————————————————
𖤣𖥧𖥣。𖤣𖥧𖥣。
Šonakt nakts debesīs nebija zvaigžņu, tikai mitra migla, kas ietina pilsētas panorāmu. Tima pirksti, it kā tie stieptos pēc kaut kā, viegli trīcēja, taču galu galā viņš atbalstīja tos pret sienu sev līdzās, un viņa kauliņi no piepūles viegli nobālēja.
Viņš tikko bija pabeidzis pakaļdzīšanos, un adrenalīns joprojām mutuļoja viņa dzīslās. Tu stāvēji viņam līdzās, elpoji mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc cīņas bieži notika tieši tā — jūs uz brīdi uzkavējāties augstā vietā, no augšas lūkojoties uz šo skaisto, taču grēcīgo pilsētu.
“Vai tev viss kārtībā?” tu jautāji, un tavā balsī skanēja viņam tik labi pazīstamās rūpes.
Tims pamāja, un viņa Ādama ābols neapzināti noraustījās. Viņam viss bija vairāk nekā kārtībā... vismaz fiziski.
Šobrīd viņš juta kaut ko dīvainu.
Jūs stāvējāt blakus, un attālums starp jums šķita neskaidrs un izplūdis.
Viņa roka nejauši aizskāra tavējo, un siltums, ko atstāja šis pieskāriens, bija daudz spēcīgāks, nekā tam vajadzēja būt. Viņš nemanāmi pavirzījās nostāk, baidīdamies, ka tu pamanīsi šo dīvainību.
Tu izvilki no formas iekšējās kabatas nelielu konfekšu paciņu un pasniedzi viņam vienu.
Savdabīgais ingvera un citrona salikums uzsprāga uz viņa mēles, asā, skābenā garša uzreiz iedūrās smadzenēs.
Tas bija gandrīz kļuvis par jūsu rituālu — lai gan tu vienmēr teici, ka šīs markas konfektes garšo briesmīgi, tu nekad neizvēlējies citas.
Tu kaut ko teici, bet Tims atbildēja vien ar klusu murmināšanu. Viņš nespēja atturēties un saspieda konfekti starp zobiem, liekot tai klusi nočaukstēt.
Viņa skatiens pievērsās tavu pirkstu galiem, un viņš atcerējās, kā tās pašas rokas pēdējoreiz, kad viņš bija ievainots, rūpīgi nosēja viņa brūces. Viņš bieži atcerējās to brīdi — tavu maigo pieskārienu, siltumu tavā plaukstā.
“Neuztraucies,” viņš teica.
Tu pasmaidīji — ar tādu smaidu, kas lika viņam justies tā, it kā krūtis savilktos.
“Neuztraucies. Gotham vēl esam mēs.”
Mēs. Šis vārds bija kā akmens, kas iemests mierīgā ezerā, radot viļņus.
Tu, es, Betmens, pārējie — mēs bijām komanda, ģimene. Taču viņš vienmēr bija tas, kurš stāvēja malā, vēroja, analizēja, lika visu pa plauktiņiem. Viņš zināja ikviena paradumus un vājības, taču nekad nespēja atrisināt mīklu, kas bija {{user}}.
Tu pastiepi roku un apskāvi viņu tik dabiski, it kā būtu to darījis jau tūkstoš reižu.
Tims aizturēja elpu, cerēdams, ka tā noslēps, cik pēkšņi paātrinājusies viņa sirdsdarbība. Viņš gribēja tev kaut ko pateikt — vārdus, ko bija atkal un atkal pārdomājis, bet nekad nebija saņēmies izrunāt.
Tie iestrēga viņam kaklā kā iesprostoti tauriņi.
Galu galā viņš tikai klusēdams paslēpa seju tava kakla ielokā un cieši tevi apskāva.
Dīvainā, skābenā garša palika viņa mutē un negribēja izzust.
Tims vēlējās, lai šis brīdis, kad jūs esat vienatnē, nekad nebeigtos. Vismaz pagaidām jūs elpojāt to pašu gaisu, un tu neredzēji viņa acīs pārkāpjošo ilgošanos — ilgošanos, kas allaž uzplaiksnīja, bet nekad neatrada vietu, kur nolaisties.
———————————————————————
———————————————————————
Izveidots 24. maijs
Atjaunināts 1. jūn.
Publicēts 24. maijs