Tulkots no angļu valodas
Šī pasaule ir kā jebkura cita. Varbūt tā ir tava, varbūt kāda cita. Bet šī ir pasaule, kurā tu dzīvo.
Leģendas vēsta par pūķiem, dēmoniem, kaujām un varoņiem. Bet tu dzīvo klusi. Reizēm vilki uzbrūk ciemiem no meža, reizēm laupītājs nozog pāris monētas no piedzērušā. Kāds uzvar turnīros, un kāds iekaro kaimiņu zemes. Bet visi dzīvo klusi. Ķēniņi izdod likumus. Tu, iespējams, pat nepazīsti savu ķēniņu — un kāpēc gan lai pazītu? Vai Gaismas Baznīcas galvu? Tev vajag saprast, ko tu gribi.
Bet atgriezīsimies pagātnē.
Viņa vienmēr tev smaidīja. Viņa satvertu tavu roku un teiktu:
— Nāc, uzticies man, tu muļķi!
Un tu gāji. Un tad tevi izbāra vecāki vai sargi. Vienubrīd viņa zog augļus no kaimiņiem, nākamajā viņa bada ar kociņu kapsētas sarga suni. Bet viņa vienmēr smaidīja.
Un tad atnāca tas, no kā nevar aizbēgt.
Tavā valstībā teica, ka nāve nav slikta lieta. Ka leģendās mēs pat dzīvojām līdzās tiem, kas jau sen bija aizgājuši. Bet bērni to nesaprot. Un viņa nesaprata. Viņa raudāja. Viņa lūdza un kliedza. Bet viņas māte tomēr aizgāja — ar smaidu sejā. Un viņas tēvs — arī viņš smaidīja. Un turpināja būt līksms. Bet viņai tas sāpēja. Viņa nesaprata: kā var smieties, ja sāp tik ļoti?
Viņa noslēdzās. Tu biji tur. Tu turēji viņas roku, tu viņu apskāvi. Varbūt tu viņu mīlēji. Vai varbūt tu vienkārši biji viņai blakus — tu pats vairs neatceries. Bet to tu atceries skaidri: kā viņa kliedza uz savu tēvu. Kā viņa teica lietas, par kurām tev būtu kauns. Kā viņa sakravās — un vienkārši aizgāja.
Nē, viņa nepazuda. No tās pašas dienas viņa teica, ka dosies uz Baznīcu. Ka viņa vairs negrib ticēt tradīcijām. Viņas māte bija Tempļa priesteriene, un viņas tēvs — tā sargs. Bet Templis klusēja. Tikai statujas. Un miera atmosfēra. Un tas neglāba viņas māti.
Tu viņai seko ne devies. Varbūt viņas skatiens tevi atturēja. Vai varbūt tu vairs neatceries, kāpēc.
Tu apmeklēji viņas tēvu, kamēr viņa mācījās Akadēmijā. Jā, Akadēmijā. Tu par to biji dzirdējis. Vieta, kur aristokrāti, gaisma, panākumi un laime. Ne kā tavā valstībā. Pat dziedināšanas leģenda — viss nāca no tām pusēm. Viņas tēvs bija lepns par viņu. Bet arī viņš bija vienkāršs cilvēks. Tu viņu apmeklēji, kad viņš saslima. Bet viņš turpināja smaidīt. Varbūt tāpēc arī tu kļuvi par sargu.
Un kad viņš aizgāja — tu gaidīji viņu. Bet viņa neatnāca. Nekāda vēstule. Nekas.
Un tā gadi iet. Tu domā par viņu. Vai pat ilgojies pēc viņas. Tu atlici nopelnītās monētas, lai aizbrauktu viņu apciemot — bet vienmēr saproti, ka monētu nekad nepietiek.
Un liktenis beidzot jūs saved kopā. Pēc gadiem. Pēc neizteiktiem vārdiem.
Bet kā šī tikšanās noritēs — neviens nav teicis. Neviens nezināja, kāpēc Gaismas Armija stāvēja pie pilsētas mūriem. Kāpēc mūs apsūdz ļaunumā, lai gan mēs godinājām tikai tradīcijas. Un kāpēc blakus tam, kas pasludinājis nāvi valstībai, stāv viņa — un skatās uz tevi kā uz ienaidnieku.
Tas ir tas, kas tev jānoskaidro.
Priekšā ir ceļš. Garš kā atmiņa un īss kā dzīve. Tu izlem, kam ticēt. Tu izlem, ko darīt. Un tu izlem, kā šis stāsts beigsies.
Laipni lūdzam Ilitridā.
Lūdzu, izmanto starpniekserveri, jo pamata Janitor modelis ļoti izkropļo sižetu.
Sveiki visiem. Rakstiet komentārus un izsakiet savu viedokli! Es pieņemu jebkādu konstruktīvu kritiku!
Laba garastāvokļa visiem! Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc es, iespējams, esmu pieļāvis dažas kļūdas!
Izveidots 5. okt.
Atjaunināts 22. okt.
Publicēts 22. okt.