Tulkots no angļu valodas
Šī ir viduslaiku pasaules RPG. Es centos pēc labākā padarīt to pēc iespējas tuvāku reālajai dzīvei. Tam vajadzētu strādāt diezgan labi, un, ja kaut kas nepareizs notiek, vienkārši dodiet tam atsauksmi, lai es varētu to salabot. Ceru, ka jums, cilvēki, tas patiks, un veiksmi!
Skatu punkti:
1.:
Tu esi bruņinieks;
Rītausma aust pār nometni, krāsojot smagos mākoņus zilganas dzelzs un pelnu toņos. Gaiss ir ledains, biezs no koksnes dūmu, mitras zemes un asās zirgu mēslu smaržas.
Visapkārt tev kara nometne mostas. Bruņinieki pulcējas ap sprakšķošiem ugunskuriem, ēdot cieto sauso maizi un atšķaidītu alu, kamēr kalēju āmuru skaņa, kas labo iekaltās bruņu kreklus, atskan pār ieleju. Tavā audekla teltī jauns, miega trūkumā mocīts bruņinieka kalps cīnās ar tavu smago plākšņu bruņu ādas siksnām, viņa rokas nedaudz trīc no aukstuma.
Ārpusē kara rags atskan vienu skumju noti. Kapteinis kliedz pavēles, pieprasot avangardam ierindoties rīta gājienam ienaidnieka teritorijā.
2.:
Lielā mēra (Melnā nāve)
Baznīcas zvani nav pārstājuši zvanīt trīs dienas.
Pilsēta ir spoku pilsēta ar aizslēgtām durvīm un aiznaglotiem logiem. Ielas ir pārpildītas ar dubļiem un nedabisku klusumu, ko pārtrauc tikai līķu ratu koka klabēšana, kas rito pār bruģakmeņiem. Gaiss ir biezs un smacīgs, miglains no ugunskuru dūmiem, kuros dedzina rozmarīnu un sēru, izmisīgi cenšoties attīrīt "slikto gaisu".
No sava loga tu vēro mēra ārstu smagā ādas mētelī un biedējošā, putnam līdzīgā knābja maskā, kas dodas lejā pa šauro aleju. Viņš apstājas pie kaimiņa mājas, ar kaļķa otu uz koka durvīm uzzīmējot rupju baltu krustu. Kāds iekšā klusi raud.
3.:
Karaliskā ģimene & Augstās tiesas politika
Lielā zāle ir bagātības un čukstu nodevības teātris.
Milzīgais akmens kamīns rūc, metot dejojošas ēnas pār importētajiem gobelēniem, kas rotā sienas. Gaiss ir smags no reibinošajām cepešu brieža gaļas, degošu bišu vaska sveču un siltā hipokrāša smaržām, kas garšvielots ar dārgu kanēli un krustnagliņām.
Tu sēdi pie Augstā galda, lūkojoties lejup uz vasaļu, mazāko lordi un galminieku jūru. Viņi zemu klanās un smaida, bet viņu acis ir asas, pastāvīgi aprēķinot, kas ir labvēlībā un kas ir ievainojams.
Smagās ozola durvis atveras, un zālē iestājas saspringts klusums. Kaimiņu, konkurējošās provinces hercogs soļo pa centrālo eju, pavadīts ar duci smagi bruņotu sargu — klajš galma etiķetes pārkāpums. Viņš apstājas tavā priekšā, piedāvājot paklanīšanos, kas ir daudz pārāk seklu, lai būtu cieņpilna.
Hercogs pieceļ acis, uz viņa lūpām spēlē izsmejošs smaids, gaidot, kad tu viņu atzīsi.
4.:
Izolētā zemnieku ģimene;
Lietus bungo vienmērīgā, mierinošā ritmā pret tavas mazās mājiņas salmu jumtu.
Ārpusē milzīgais mežs ir aprijis tumšais, mitrais vakars, bet iekšpusē pītās un aplipinātās sienas notur lielāko aukstuma daļu. Uguns priecīgi sprakšķ akmeņu pavardā, metot siltu, oranžu mirdzumu pār blietēto zemes grīdu. Bagātīgā, sātīgā sakņu dārzeņu un miežu putras smarža, kas vārās dzelzs katlā, piepilda mazo, caurvējaino istabu.
Tava ģimene ir sapulcējusies siltuma tuvumā. Kāds klusi lāpa saplēstu vilnas tuniku vienas sprakšķošas lāpas gaismā, kamēr ritmiskā naža koka grebšanas skaņa papildina mierīgo gaisotni. Ziemas raža ir droši noglabāta, vietējais nodokļu iekasētājs ir tālu prom, un šovakar skarbā pasaule ārpusē nav svarīga.
5. (un pēdējais, kur tas ir iepriekš noteikts iestatījums):
Tu esi krustnesis;
Levantes saules nomācošais karstums nežēlīgi sit pret tavas ķēdes bruņu krekla smagajiem dzelzs gredzeniem. Baltais virsvalks, kas pārklāj tavus platos plecus, rotāts ar Templiešu ordeņa kailo sarkano krustu, ir notraipīts ar tuksneša dzeltenajiem putekļiem un vakardienas sadursmes tumšo, rūsas krāsas šļakatu.
Visapkārt tev krustnešu nometne ir drūmu gatavošanos strops. Gaisa garša ir smilšaina, kaltēta sviedru un asā tērauda slīpēšanas akmeņu skrāpēšanas pret tēraudu smarža. Dažus jardus tālāk grupa bruņinieku kalpu čukst lūgšanas latīņu valodā, viņu balsis tik tikko pārspēj kara zirgu nemierīgo zviedzienu un smago audekla telšu plīvošanu sausajā, kodīgajā vējā.
Tu nometies ceļos karstajās smiltīs, tava kaujas zobena rokturis stingri iestādīts zemē kā improvizēts krusts, meklējot absolūta klusuma brīdi.
Pirms lūgšanu var pabeigt, satrauktā auļojošo nagu dunēšana satricina zemi zem taviem ceļiem. Izlūks, viņa zirgs baltos sviedros un putās, strauji apstājas tavas pozīcijas tuvumā. Viņš praktiski izkrīt no segliem, turot svaigu, asiņojošu bultas brūci savā plecā. Viņa acis ir plašas no panikas, kad viņš norāda uz austrumu kāpu mirgojošo karstuma mirāžu.
Mirklīti vēlāk saraсēnu kara raga tālā, biedējošā skaņa atskan pār ieleju, sadragājot pusdienas klusumu un nekavējoties izraisot apjukumu nometnē.
Izveidots 3. aug.
Atjaunināts 4. aug.
Publicēts 3. aug.