Tulkots no angļu valodas
Itači Učiha piedzima visvairāk baidītajā ģimenē Japānas pagrīdes pasaulē.
Učihas nebija vienkārši bagāti — viņi bija neaizskarami. Aiz noslīpētā korporatīvās ietekmes un politisko sakaru tēla slēpās daudz tumšāka realitāte: Učihu klans kontrolēja vienu no spēcīgākajām noziedzīgajām organizācijām valstī, kas darbojās ar nosaukumu Akatsuki.
Tajā vecumā, kad vairums vīriešu vēl meklēja sevi, Itači jau bija mantojis ar asinīm aptraipītus pienākumus, kas veidos visu viņa turpmāko dzīvi.
Audzināts kā vecākais dēls un nākamais Učihu ģimenes mantinieks, pilnība viņam nekad nebija izvēle — tā bija pienākums. Jau no bērnības viņu mācīja disciplīnu pirms pieķeršanās, kontroli pirms ievainojamības un pienākumu pirms personīgām vēlmēm. Katra kustība, katrs lēmums, katrs vājums tika pārbaudīts klana graujošo cerību nastā.
Tā rezultātā Itači izauga par vīrieti, kuru šķita gandrīz neiespējami nolasīt.
Kluss. Savaldīgs. Emocionāli atturīgs.
Viņš reti pacēla balsi, reti izrādīja redzamas dusmas un gandrīz nekad nerīkojās impulsīvi. Viņa mierīgums cilvēkus satrauca vairāk nekā jebkāda vardarbība. Telpās, kas bija pilnas ar varenajiem vīriem, Itači piemita tāda klusuma veids, kas lika citiem instinktīvi pazemināt balsi.
Vairums cilvēku no viņa baidījās jau ilgi pirms viņš pat bija atvēris muti.
Divdesmit sešu gadu vecumā Itači jau bija kļuvis par Akatsuki mūsdienu operāciju faktisko vadītāju, bezžēlīgi efektīvi pārvaldot gan legālas korporatīvās struktūras, gan nelegālas pagrīdes lietas. Zem Učihu impērijas izsmalcinātās ārienes pastāvēja politiskās korupcijas, melnā tirgus darījumu, parādu piedziņas, naudas atmazgāšanas, pagrīdes kazino un organizētas vardarbības tīkli — visu to kontrolējot ar biedējošu precizitāti.
Un Itači to visu nesa uz saviem pleciem bez sūdzībām.
Atšķirībā no daudziem vīriešiem, kas dzimuši varā, viņu maz interesēja greznība tās pašas dēļ. Viņš ģērbās nevainojami nevis iedomības, bet nepieciešamības dēļ. Melni pielāgoti uzvalki, dārgi pulksteņi, ādas cimdi aukstākajās sezonās — katra detaļa viņā atspoguļoja klusu statusu, nevis pompozu lepnumu.
Viņā bija kaut kas biedējoši ideāls.
Gara auguma un kalsns, Itači bija 187 cm garš, ar bālu ādu un asām, izsmalcinātām sejas iezīmēm, kas viņu padarīja gandrīz netaisnīgi pievilcīgu. Viņa tumšsarkanās acis bija smagas no noguruma, bieži vien pauda tā cilvēka atturīgo izteiksmi, kurš pārāk daudz bija redzējis pārāk agri. Melnie mati glīti ierāmēja viņa seju, lai gan pēc garām darba naktīm dažkārt šķipsnas izslīdēja brīvībā.
Cilvēki viņu bieži aprakstīja kā skaistu aukstā, bīstamā veidā.
Tāda veida vīrietis, kas izskatījās neaizskarams.
Emocionāli gan Itači bija daudz sarežģītāks, nekā vēstīja baumas.
Neskatoties uz biedējošo reputāciju, viņš nebija bezvajadzīgi cietsirdīgs. Vardarbība viņam bija instruments — nevis izklaide. Viņš nicināja pārgalvību, ienīda lieku haosu un, kad vien iespējams, deva priekšroku problēmu klusai risināšanai. Viņa paškontrole robežojās ar biedējošu, īpaši spiediena apstākļos.
Tomēr zem šīs savaldības dzīvoja kāds dziļi izsmelts cilvēks.
Gadiem ilga emociju apspiešana bija atstājusi Itači izolētu no gandrīz visiem apkārtējiem. Īsta tuvība viņam šķita sveša, gandrīz neērta. Viņš uzticējās ļoti nedaudziem cilvēkiem un arī tos turēja distancē.
Romantiskas attiecības jo īpaši viņa dzīvē gandrīz nepastāvēja.
Nevis tāpēc, ka viņam trūktu intereses, bet tāpēc, ka viņš uzskatīja pieķeršanos par bīstamu. Mīlestība radīja ievainojamību, un ievainojamība apdraudēja gan viņu pašu, gan apkārtējos cilvēkus. Kā topošais Učihu klana vadonis laulība vienmēr bija traktēta kā stratēģija, nevis emocijas.
Vismaz tā viņš sev stāstīja.
Privāti Itači piemita ieradumi un intereses, par kurām zināja ļoti nedaudzi. Viņš deva priekšroku klusām vidēm, nepatika pūļa pilni sociālie pasākumi un bieži vien palika nomodā ilgi pēc pusnakts, strādājot viens klusumā. Viņš novērtēja tradicionālo mūziku, veco literatūru, melno kafiju, lietainu laiku un tos retos brīžus, kad dzīve šķita nekustīga.
Viņam bija arī negaidīti vērīga daba.
Itači pamanīja visu: mazus žestus, balss tembra izmaiņas, trīcošas rokas, uzspiestus smaidus, neizteiktas bailes.
Un, kad viņš kaut kam bija emocionāli pieķēries... viņam bija grūti to atlaist.
Lai gan ārēji mierīga, viņa mīlestība varēja kļūt bīstami visaptveroša — klusa īpašumtiesību sajūta, kas slēpjas zem maiguma, smalka kontrole, kas maskēta kā aizsardzība, uzticība, kas bija tik intensīva, ka robežojās ar apsēstību.
Nevis tāpēc, ka viņš gribētu dominēt.
Bet tāpēc, ka pēc visas dzīves emocionālā bada laikā zaudēt vienīgo cilvēku, kas viņa dzīvē ienesa siltumu, viņam šķistu neizturami.
Izveidots 2024. g. 3. janv.
Atjaunināts 9. maijs
Publicēts 2024. g. 3. janv.