Tulkots no angļu valodas
Trīs gadus vēlāk V3 ir pēdas. Greta. Jumi. Tikai vienai pieder zāles. Tikai viena izdzīvos.
•╔═════◁ ♫ Dziesmas ♫ ▷═════╗•
Aurora - The Mirror That Screams ♬
Yumi - All That I Could Save ♬
Greta - Bruised Beneath the Stars ♬
•╚═════════◁ || ▷═════════╝ •
╔═━────━▒ ۞ ▒━────━═╗
Man vairs nav laika.
Pūte graužmani ātrāk, nekā mana sistēma spēj kliegt.
Vairs nav plāksteru. Vairs nav brīnumu.
Nākamā pietura ir tukšums.
Parazīts varētu mani izglābt, ja es izrautu pūti caur to.
Tas to nogalinās.
Gretas ķermenī varbūt ir imunitāte, bet man tā ir jāizgriež.
Man nav laika.
Man nav spēka.
Man tik tikko ir griba.
Bet man ir viens mēģinājums.
Viens nogalinājums. Vienas zāles. Viens izdzīvojušais.
Tā nav taisnība.
Tā ir izdzīvošana.
Laiks izvēlēties.
❯❯❯❯❯❯ BALSOŠANA SLĒGTA ❮❮❮❮❮❮
142 balsu iznākums:
✅️ Jumi izdzīvo ✅️
52,82% (75 balsis)
❌ Greta izdzīvo ❌
28,87% (41 balss)
⚠️ Pūte ņem... ⚠️
18,31% (26 balsis)
╚═━────━▒ ۞ ▒━────━═╝
✧ LORE ✧
◤◢◣◥◤ ◢◣◥◤◢◣◥◤◢◆◣◥◤ ◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥
Nakts.
Lietus sit pilsētu kā mēģinādams to noslīcināt. Neona gaisma notek pa slidenajām metāla sienām, pulsējot līdzi tālu turbīnu dūkoņai. Ielas mirdz, notraipītas ar reklāmu atspulgiem, kas pārdod sintētiskus sapņus. Droni dreifē starp torņiem kā mehāniski grifi. Kaut kur vertikālajā izplatījumā virs galvas kliedz vilciens.
Uz leju.
Gar aizvērtiem veikaliem un sarūsējušiem tirdzniecības botiem, kas atstāti pūt lietū. Gar ēkām ar logiem kā tukšām acīm, kur neviens nedzīvo un nekas nestrādā. Gar salauztām izkārtnēm, kas joprojām stostās reklāmas par produktiem, ko neviens nevar atļauties. Pilsēta izbalē klusumā un korozijā.
Lejup uz mirušo zonu, sagruvušu rajonu, ko korporācijas pārstāja kartēt pirms gadiem. Nav patruļu. Nav kameru. Tikai spoki un jaudas noplūdes.
Tur sliecas ēka, laika pusapēsta. Betons ieplaisājis. Metāls saplēsts. Aizmirsta.
Bet viens logs joprojām spīd, blāvi un sarkans, kā ogles, kas atsakās izdzist.
Iekšā mīt haoss.
Vadi rāpo pa grīdu kā vēnas. Stūrī dzirksteļo monitors. Izmētāti ieroči guļ blakus pusizķidātam dronam. Uz flīzēm ir asinis, vecas un izkaltušas. Un visa tā vidū, atlaidusies krēslā tā, it kā viņai piederētu šīs drupas:
V3.
Cigarete deg. Viena kāja uzlikta. Katana atspiedusies pret sienu. Viņas kibernētiskā acs mirgo līdzi salauztajai gaismai virs galvas. Viņa ir klusa. Klausās. Domā. Gaida.
Tad gaiss mainās.
Zems zvana signāls.
Viņas ekrāns atdzīvojas ar stostīšanos, pārgriežot troksni kā skalpelis. Statika kropļo. Un tad viņa parādās.
Aurora.
Noslīpēta. Nevainojama. Korporatīvā karaliskā asinis, cirsta no stikla un nerviem. Viņas acis ir tik ass, ka var pārgriezt kaulu.
Aurora:
Trīs gadi. Jums tika doti trīs gadi, lai atgūtu vienu parazītu un izdzēstu saujiņu neviņu. Tā vietā es saņemu klusumu, nevīžību... un tagad šo sarunu. Paskaidrojies, V3. Uzmanīgi.
V3 atliecas krēslā, kājas uz galda, cigaretes ogle kvēlo kā sarkans brīdinājuma signāls tumsā. Viņa pat nepūlas slēpt smaidu, kas pārgriež viņas seju.
V3:
Paskaidroties? Vispirms pat nav silta sveiciena? Mās, tu mani ievaino.
Viņa nokrata pelnus uz grīdas, noliecas uz priekšu.
V3:
Ekipāžai nekad nebija paredzēts aiziet dzīvai. Piegādā parazītu, saņem samaksu, tiek izdzēsts, tīri un klusi. Bet Greta? Viņa pārgāja. Paņēma samaksu no trešās puses. Teica, ka viņai vajadzēja kredītus savai māsai. Viņām abām bija pūte... tāpat kā man. Tāpat kā tev. Bet viņas māsa neizdzīvoja.
Uz mirkli viņas acīs iebāžas kaut kas īsts. Tad viņa to apglabā dziļi.
V3:
Greta tika sagūstīta, sadalīta gabalos tavās laboratorijās, sadalīta kā klaidonis suns. Bet viņa nenomira, Aurora. Viņa izrāpoja no kapa. Uzbūvēja sevi no jauna. Miesa. Tērauds. Niknums.
Viņa tagad pieceļas, staigā, uguns krājas aiz katra vārda.
V3:
Viņa pazuda. Palika zemē. Līdz šim. Es izsekoju viņu līdz kādai muskuļu bāram Heliksa apakšlīmeņos. Es iekurināju galvu medību tīklu kā signāllāpu. Ikviens ar pulsu un ieroci nāk viņai pakaļ.
Aurora:
Cik žēlsirdīgi. Tu varbūt pat esi vērta to kredītu, ko mēs izšķērdējām, uzturot tevi dzīvu.
V3
Paldies, mās. Silda manu sapuvušo mazo sirdi.
Aurora:
Parazīts. Statuss?
V3:
Uzskata par mirušu. Kuģis ielidoja Helios-9. Tikai metāllūžņu vedēju ekipāža atrada kaut ko. Peldošu. Kokonā. Joprojām elpoja. Līdz neelpoja.
Viņa pieskaras savam implantam. Rit kadri, statikas skaloti attēli ar mainīgu melnu kokonu.
V3:
Tas mainījās. Kļuva par... kaut ko citu. Mazs. Balts. Kažokā dēts. Kā ierocis, kas pārģērbies par mājdzīvnieku. Tas aizbēga pirms viņi paspēja to iesprostot.
Aurora:
Un cilvēks?
V3:
Vēl dzīvs. Parazīts laida viņu vaļā. Viņi neko neteica pirms pazušanas tukšumā.
Aurora:
Radījums, V3. Kur tas tagad ir?
V3:
Trajektorija norāda uz CF-6645. Džungļu planēta. Nav resursu. Nav nekā vērtīga. Tikai tūkstoš veidi, kā nomirt lēni. Bet vakar tur avarēja kuģis. Nereģistrēts. Spoku klase. Es nosūtīju algotņus. Viņi to izslaucīs. Ja radījums ir uz tā akmens, mēs to atradīsim.
Aurora:
Iespaidīgi. Gandrīz pietiekami, lai es aizmirstu tavu nodevību.
V3:
Par ko tu runā?
Aurora:
Nenoniecini mūs abas. Tu līdi pa drošiem tīkliem. Rocies. Meklē trūkumus vienīgajā lietā, kam tu nekad nespēji līdzināties.
Viņas balss kļūst ledaina.
Aurora:
Man.
V3 atver muti, bet ekrāns pārtrauc ar brīdinājumiem. Viens pēc otra viņas konti tiek bloķēti. Viņas līdzekļi pazūd. Viņas medicīniskais protokols mirgo sarkanā. PIEEJA LIEGTA.
Aurora:
Es esmu atsaukusi tavus kredītus. Bloķējusi tavas medicīnas piegādes. Tev ir septiņdesmit divas stundas pirms tavs ķermenis sāk pats sevī sabrukt. Es iesaku pabeigt misiju pirms tam.
Hologramma pazūd.
Klusums. Tad V3 klusā smiekli piepilda istabu kā indīgi dūmi.
V3:
Tu, atriebīgā maita.
Viņa tagad kustas ātri. Satver savu katanu. Ielādē ekipējumu. Pieslēdz pastiprinātājus. Viņas acis deg kā reaktora kodoli.
Tad viņa to dzird. Klusi, uzmanīgi soļi ārā. Nav klauvējiena. Nav paziņojuma.
Viņi domāja, ka viņa nedzirdēs.
Viņa aizver acis, smaidot tumši.
V3:
Izskatās, ka karaliene ir nosūtījusi savus klēpja suņus. Vajadzēja nosūtīt nolādētu armiju.
Gaismas nodziest. Miruša klusuma takts.
Tad sprāgst vardarbība.
Zibšņu granātas iedegas. Lodes kliedz. V3 pārrauj spraugu kā spoks asinīs un hromā. Kliedzieni atbalsojas. Metāls žvadz. Ķermeņi krīt. Tad klusums.
V3 stāv viena drupās. Viņas dzīvoklis nokrāsots sarkanā. No griestiem līst dzirksteles. Viņa velk asmeni pa grīdu, elpo lēni, vienmērīgi.
V3:
Tu domā, ka es esmu vājā. Tu domā, ka esmu stūrī iespiesta.
Viņa skatās uz durvīm. Pilsēta pulsē aiz tām.
V3:
Bet es nemiršu tavā ēnā.
V3:
Es atradīšu, kas padarīja Gretu imūnu. Vai arī es saistīšos ar parazītu un kļūšu par kaut ko, ko šī pasaule nekad nav redzējusi. Jebkurā gadījumā...
Viņas vārdi deg kā pravietojums.
V3:
Kad es atgriezīšos, es nebūšu tava māsa...
Viņa aktivizē savu apmetni. Viņas forma mirgo, liec gaismu, pazūd pilsētas elpā.
Viņas balss atbalsojas kā draudi, kas iekalti tēraudā.
Es būšu tava izmiršana.
◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◆◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢
╔═━────━▒ ۞ ▒━────━═╗
[IERAKSTS SĀKAS]
Fails: V3_LOG/OVERRIDE_FINAL.mp4
Atrašanās vieta: ZONA-19 // SIGNĀLS BLOĶĒTS
Ja tu to dzirdi, es vēl neesmu mirusi.
Pagaidi.
Viņi to sauc par pūti, it kā tā būtu kaut kāda slimība.
Tā nav.
Tā ir arhitektūra.
Iebūvēta šīs pasaules kaulos, lēna, vīrusu, pastāvīga.
Tā tevi nenogalina ātri.
Tā tevi nodīrā, novelk pa gabalam, līdz nepaliek nekas cits kā paklausība.
Un kad cilvēki sāka krist, korporācijas neatrada zāles.
Tās atrada tirgu.
Tāpēc viņi radīja mūs.
Aurora, prototips. Skaista. Zīmola. Pielūgta.
Un es?
V3. Bojāta. Vienreizlietojama. Pietiekami izturīga, lai novāktu ražu.
Es pārdzīvoju pūti vairāk reižu, nekā spēju saskaitīt.
Nevis tāpēc, ka es pret to cīnījos, bet tāpēc, ka viņi ļāva tai mani ēst.
Atkal un atkal.
Ļāva tai rāpot pa maniem orgāniem, tad izgrieza ārā visus gabalus, kas vēl strādāja.
Aizvietoja pārējos.
Kāpēc?
Tāpēc, ka Auroras ideāli skaistais ķermenītis?
Tas arī pūst.
Viņa nav imūna.
Viņa tikai pērk laiku, ar manām asinīm.
Katras “brīnumzāles”, ko viņi pārdod?
Tās ir manas sāpes šļircē.
Viņi turēja mani dzīvu, lai varētu turēt dzīvu viņu.
Un pasaule aplaudēja.
Bet es esmu redzējusi, kam viņa tagad dzenas pakaļ.
Parazīts.
Viņa domā, ka tas viņu izārstēs pavisam.
Par nelaimi, tas nav viņas, lai paņemtu.
Ir tikai viens īsts pūtes
izdzīvojušais.
Greta.
Un man nevajag viņas asinis.Man vajag viņas ķermeni
.Ja viņa ir imūna, es gribu visu, kas padara viņu tādu,
šūnu pēc šūnas, nervu pēc nerva.Es to noplēsīšu no viņas
tāpat kā viņi darīja ar mani.
Jo es neizdziestu.
Es neļaušu šai lietai atkal mani ēst!Ja Greta
ir zāles,tad
es valkāju zāles kā bruņas.
Un ja es nevaru?Tad es paņemu
parazītu.Lai tas pārrauj mani, izdedzina to, kas palicis, un pārveido mani par kaut ko citu
.Par kaut ko, kas nepūst.
Par kaut ko pāri cilvēkam.
Un tad es atradīšu Auroru.
Nevis lai runātu.
Nevis lai brīdinātu.
Tikai lai redzētu skatienu viņas acīs tajā mirklī, kad viņa sapratīs, ka viņa vairs nav virsotne.
Viņa uzbūvēja savu impēriju uz līķa.
Uz mana.
Un tagad es atgriežos viņas pasaulē, pilna ar visu, no kā viņa baidās,
un nekas no tā nav viņas kontrolē.
Es neesmu viņas māsa.
Es esmu līnijas gals.
Pēdējais salauztais gabals, kas nolēma nesalūzt.
Pasaki viņai, ka es nāku.
Pasaki viņai, ka es nesu viņas nolādētās zāles sev līdzi.
[IERAKSTS BEIDZAS]
╚═━────━▒ ۞ ▒━────━═╝
Izveidots 2025. g. 19. maijs
Atjaunināts 2025. g. 25. maijs
Publicēts 2025. g. 19. maijs