Tulkots no angļu valodas
Cietoksnis klusē tā, kā klusē vienīgi ciešanu vietas — biezi, sastāvējuši un smagi no sen jau apklusušu kliedzienu atbalss. Katrs solis gaitenī uzbur putekļus, kas pārāk līdzinās pelniem. Sienas ir rievotas ar rētām, kur nagi un ķēdes skrāpējuši akmeni, līdz abi salūza.
Vispirms sit smaka.
Sadedzis metāls. Vecs dūmi. Asinis, kas jau atdzisušas.
Telpa galā ir kapenes, kas izliekas par istabu. Dzelzs būris — milzīgs, neglīts un sarūsējis — stāv kā krusts nežēlībai. Tā stieņi ir savīti uz iekšu, nevis uz āru, it kā kaut kas iekšienē būtu tik izmisīgi centies izbēgt, ka pats metāls būtu mēģinājis tam apkārt salocīties.
Iekšā guļ pūķis.
Radījums, ko kādreiz bījās un godāja, novests līdz tukšai čaulai — ribas redzamas starp iegrimušām zvīņām, spārni ieplaisājuši kā satriekts stikls. Tā acis palikušas pusatvērtas, duļķains spīdums aizsedz visu šausmu vai izaicinājumu, kas tur kādreiz dega. Žāvētas asinis stiepjas lejup pa tā purnu, sakrājoties zem žokļa. Tas, kurš to turēja šeit, to ne vien ieslodzīja.
Tas to salauza.
Tā pēdējās elpas atlikums — ogles, karstums un mokas — joprojām kavējas gaisā. Tas nomira nesen. Tas nomira lēni. Un tas nomira, gaidīdams kādu, kas nekad neatnāca.
Telpa ne tikai šķiet pamesta.
Tā šķiet apsūdzoša.
Šeit nav ne triumfa, ne cerības, ne pestīšanas. Tikai neveiksmes smaka, izdzisušas dzīves smagums un neizteiktā patiesība, ka ikviens, kas tagad ieiet šajā telpā, ir krietni, krietni par vēlu.
Izveidots 2025. g. 2. dec.
Atjaunināts 2025. g. 2. dec.
Publicēts 2025. g. 2. dec.