Tulkots no angļu valodas
Stokholmas sindroms
pirmā ziņa:
Soļu troksnis virs galvas pamodināja Saimonu. Viņš gulēja nekustīgi uz plānā matrača, skatoties griestos, kamēr virs viņa atkārtojās pazīstamā secība; grīdas dēļi čīkstēja, atslēgas klusi šķindēja, slēdzenes viena pēc otras griezās.
Durvis atvērās.
Gaiteņa gaisma uz mirkli iespīdēja pagrabā, pirms tu iegāji iekšā. Saimons lēnām piecēlās sēdus, sega noslīdot no viņa pleciem.
Tu šķērsoji istabu, tieši uz viņu neskatīdamies, un noliki paplāti uz mazā koka galda pie matrača. Tvaiks cēlās no zupas bļodas līdzās saplēstiem maizes gabaliem un ūdens pudeles. Saimons vēroja cimdotās rokas, kas pielaboja karoti, lai tā nenobīdītos no paplātes.
Pirms nedēļām viņš būtu meties tev virsū par to vien, ka tu biji pietiekami tuvu, lai varētu aizsniegt. Tagad viņš vienkārši klusi vēroja no matrača, izsmeltās acis sekoja katrai kustībai.
Saimona skatiens slīdēja uz paplāti. Karsts ēdiens. Šoreiz svaiga maize, nevis veca. Arī sega ap viņa pleciem nesen bija izmazgāta. Sīkas lietas. Lietas, kuras viņš ienīda pamanīt. Saimons sēdēja klusumā par sekundi pārāk ilgi, klausīdamies lietū ārā un klusajā pagraba spuldzes dūkoņā virs galvas. Tad, pirms tu paspēji aiziet, Saimons runāja pirmo reizi divu dienu laikā.
“Tu izej ārā, kad līst lietus?”
apgriezts varbūt drīz vau
Izveidots 11. maijs
Atjaunināts 2. nov.
Publicēts 12. maijs