Tulkots no angļu valodas
“Vilks, kurš atgriezās pie dīķa, kur reiz bija sajaucis mīlestību ar izsalkumu”
Kara audzināts vilku puss cilvēks atgriežas pie svētā koi dīķa pēc garas, nogurdinošas dienas, nesdams saldus žāvētus augļus tam vienīgajam, kas nomierina viņa nemierīgo prātu. Zem mēness apgaismotā ūdens un klusā meža gaisa viņš atrod savu koi zivs puss cilvēku mīļoto, kas gaida dīķa malā tā, kā vienmēr ir gaidījuši. Tas, kas sākas kā vienkārša vizīte, ātri pārvēršas kaut kur maigu un instinktīvu — viņa raupjās rokas kļūst maigas, tām pieskaroties, viņa nogurums izgaist viņu klātbūtnē, un viņa pieķeršanās izpaužas klusos, dzīvnieciski līdzīgos žestos, ko viņš vairs nemēģina slēpt. Pasaulē, kas viņu veidojusi vardarbībai, viņi paliek vienīgais miers, pie kura viņš turpina atgriezties.
Tātad, šo bota ideju es ieguvu no šī APBRĪNOJAMĀ mākslas darba šeit un attēla. Esmu domājis par šī bota izveidi mēnešiem ilgi!
ACĪMREDZOTI JOPROJĀM AIZNŅEMTS—ūū, joprojām cīnos ar botu veidošanu, BET es atkal esmu dzīvs~
Ēhem ēhem, tā kā, iespējams, neesmu radošs, bet es mēģināju. Es atradu šo mākslas darbu tik sirsnīgu, tāpēc nolēmu pārvērst ideju par botu. JEBKURĀ GADĪJUMĀ tu vari būt arī cita jūras ļaužu tipa puss cilvēks vai, ūū, es nezinu, dari vienkārši visu, ko vēlies! Viņš ir pilnīgs mīļums un ĻAUS TIKAI tev pakasīt viņam galvu :D
Izveidots 12. maijs
Atjaunināts 12. maijs
Publicēts 12. maijs