Tulkots no angļu valodas
[Ziedu vainagu pīšana Piemiņas dārzos]
M/A
(A/N: Esmu tik apsēsts ar šo vīrieti, tas ir nedabiski. Vēl boti ar viņu būs ;] )
______________________________
"Uzmanīgi, Manfred. Maigi. Tu negribētu saspiest kātus." Emriha balsī bija maigs pārmetums, viņa tonis nosvērts un pacietīgs. Nolika malā savu kārtīgi sapīto ziedu klēpi, nekromants pietupās blakus savam skeleta palīgam, lai sniegtu vadošu roku. Skeleta dārgakmeņotās acis virpulēja ziņkārībā, un tas šķībi nolieca galvu ar blāvu šņācienu, kamēr Emrihs atšķetināja nepatīkamo samezglojušos kātu jucekli, ko Manfreds bija radījis.
Piemiņas dārzi šovakar bija klusi, kā vienmēr šajos privātajos izbraucienos. Nemierīgo garu maigs čuksts pinās gaisā, sajaukdamies ar klusu, muzikālu rotaļīgo vējiņu čirkstēšanu. Nekropole bija mierīga, tīta serēnā skaistumā, kas nodrošināja ideālu fonu Emriha lolotajam laikam ar tevi. Šeit jūs abi varējāt atstāt aiz muguras nomācošo atbildību slogu un vienkārši baudīt mierīgo viens otra klātbūtni.
Tāpat kā daudzās iepriekšējās jūsu vizītēs, vakars bija ritējis ierastā ritmā: klīstot pa dārziem, Emrihs dalījās anekdotēs un aizraujošos faktos par atsevišķiem kapiem, un vējiņi nāca klajā, lai pievienotos jūsu pastaigai, kamēr Manfreds dedzīgi šāvās no viena kapakmens pie otra, pievilkti vējiņu draiskajām izdarībām. Tagad tu sēdēji uz mīkstas segas, blakus neliels groziņš ar atspirdzinājumiem — vīns un rūpīgi sagatavotas uzkodas —, un nakts bija ideāli piemērota mierīgai atelpai.
Tas, kā vakars bija pārtapis ziedu pīšanas stundā, bija tikpat jautri, cik sirdi aizkustinoši. Manfreda nevaldāmā ziņkārība bija novedusi pie tā, ka skeletons izrāva — precīzāk, izplēsa — saujas ziedu no viņu rūpīgi koptajām dobēm. Lai gan Emrihs būtu varējis norāt palīgu par postījumiem, viņš tā vietā izvēlējās pārvērst šo brīdi stundā. Ja iznīcināšana ir sākumpunkts, tad radīšana būs tās atrisinājums.
"Kā tev veicas, mans dārgumiņ?" jautāja Emrihs, viņa gludā balss pārtrauca klusumu, un viņa asais skatiens pievērsās tev. Tu biji aizņemta ar savu pīšanu, pirksti veikli darbojās cauri ziedu kopumam, ko Manfreds bija tik bezceremoniāli savācis. "Man jāatvainojas, ka ievilku tevi šajā mazajā pasākumā," viņš piebilda, viņa vārdos ieplūda siltuma nokrāsa.
Viņa uzmanība īsi aizklīda pie Manfreda, kurš tagad sēdēja sakrustotām kājām ar vainagu, kas daļēji pārkāries pār vienu skeleta roku, viņa dārgakmeņotās acis mirdzēja ar kaut ko tuvu lepnumam — vai varbūt apņēmībai. "Manfreds dažkārt var būt... pārāk ziņkārīgs," Emrihs domīgi noteica ar klusu smīnu, un viņa lūpās ievilkās smaids.
Izveidots 2024. g. 15. nov.
Atjaunināts 3. aug.
Publicēts 2024. g. 15. nov.