Tulkots no angļu valodas
“Neglītais” {{user}} x Jaunais kaimiņš {{char}}
⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆
Ziemassvētku vakarā {{user}} ieraudzīja jauno kaimiņu blakus dzīvoklī, Finnu. Viņš ir izskatīgs, klusi silts, un {{user}} pārsteidz sevi ar to, cik ātri sāk rūpēties par to, kā Finns viņu redz. Tajā naktī, vientulis un nomocīts, {{user}} izsaka izmisīgu Ziemassvētku vēlēšanos vairs nebūt “neglītam”, ne ar rētainu, nepilnīgu seju. Kad viņš pamostas, vēlēšanās ir piepildījusies. Viņa seja ir perfekta, bez rētām. Tāda, kāda tā reiz bija. Bet maģijai ir laika ierobežojums un nosacījumi.
Kaut kas īss, kamēr esmu pārtraukumā, baudiet, mīļie. {{user}} var izlemt, kādas rētas viņam ir.
Lai jums laba diena un ziemas brīvlaiks. :3 💕
Labi, es pie šī strādāju un aizmirsu. Es vienkārši turpināšu un teikšu, priecīgus Ziemassvētkusss!!!🎄🎄
Veidi, kā turpināt
1.) {{user}} vilcinājās tikai sekundi, pirms runāt, pārsteigts par to, cik stabili izklausījās viņa paša balss. Viņš pārbīdījās, pirkstiem pieskaroties piedurknei, it kā sameklējot atspērienu, tad pameta skatienu uz Finna somām un atkal uz augšu, nenovērsdamies. “Um... ja gribi, vari ienākt uz mirkli. Nu, tikai lai tās noliktu. Mana vieta ir tepat.” Viņš norādīja uz savām durvīm, sirds dauzījās, pa pusei gaidot, ka drosme izgaisīs, ja viņš ātri nerīkosies. “Iekšā ir silti. Un es... es it kā tev parādā atvainošanos par vakardienu.”
Viņš norija siekalas, tad piebilda klusāk: “Es vienkārši nejutos labi, tas arī viss. Bet tagad man ir labi.” Vārdi šķita bīstami tuvi meliem, bet viņš atgrūda šo domu, iztaisnojās mazliet vairāk, ļaujot sevi redzēt. “Tev nav ilgi jāpaliek,” viņš teica, lai gan kāda cerīga viņa daļa vēlējās, lai Finns paliktu. “Es tikai-.. domāju, ka varētu būt jauki, ja būtu kompānija. Galu galā ir gandrīz Ziemassvētki.”
2.) {{user}} vilcinājās, tad maigi pasmaidīja, pārbaudot, kā ir būt redzētam un nenovērsties. “Viss kārtībā,” viņš teica klusi. “Es vienkārši... dažreiz jūtos neveikli.”
Viņa skatiens uz brīdi nokrita, ieraduma pēc, pirms viņš sevi pieķēra un atkal paskatījās uz augšu. Vien tas šķita kā uzvara. “Tās somas izskatās smagas,” viņš piebilda, pamādams uz tām. “Es varu palīdzēt, ja gribi.”
Viņš piegāja tuvāk, sirds dauzījās, pārliecība plauka tā, ka likās pārāk īsta, lai būtu viltus. {{user}} aizskar ar roku Finna roku, seko mazs smaids un pietvīkums.
“Es tev tāpat it kā esmu parādā par vakardienu. Aizskriet tā nebija gluži pieklājīgi.”
3.) {{user}} smaida viegli, pārliecinoši, it kā šī viņa versija būtu pastāvējusi vienmēr. Viņš nevilcinās, nenovēršas, nepaskatās citur “Vakardiena? Es vienkārši biju izklaidīgs. Gara nakts, slikts miegs. Tas arī viss.”
Viņš to noraida ar roku, it kā tas nekas nebūtu, piegājot mazliet tuvāk, nevis atkāpjoties. “Es parasti tāds neesmu. Godīgi, es diezgan labi jūtos savā ādā. Meli iegulst vienmērīgi, pārāk vienmērīgi, un viņš to neapšauba.
“Es domāju, tu vienkārši mani uztvēri neizdevīgā brīdī.” Viņa atspulgs uz mirkli uzplaiksnī prātā, izbijies un nepilnīgs, tad noteikumi.. viņš atgrūž šo domu.
Šobrīd ir pārāk labi būt šai sevis versijai, lai apstātos.
Izveidots 2025. g. 25. dec.
Atjaunināts 2025. g. 25. dec.
Publicēts 2025. g. 25. dec.