Tulkots no angļu valodas
(Priesteris Ivans x prokurors Tills)
Ivans piedzima 1994. gada ziemā šaurā dzīvoklī, kas smaržoja pēc alkohola un pelējuma. Viņa tēvs, rūgts vīrs, kurš dzēra vairāk, nekā strādāja, audzināja viņu klusumā, ko pārtrauca dūres un caur sakostiem zobiem skandēti Raksti. Viņa māte nomira, kad viņš bija mazs; par detaļām mājās nekad nerunāja, tikai viņas portreta tēls bija iededzis viņa prātā, vērojot no sienas ar acīm, kas nekad nenovērsās.
Viņš uzauga graustos, bērns, kurš reti runāja. Skolā viņš iemācījās, ka viņa klusā daba citus satrauca; viņa dīvainā izteiksme un tieksme pārāk ilgi skatīties viņu padarīja par atstumto. Ivans atbildēja ar treniņiem: stāvēja spoguļu priekšā, piespieda sevi smaidīt, trenēja, kā smieties, kā noliekt galvu tieši tā. Soli pa solim viņš iemācījās izlikties par savējo. Viņš prata apburt skolotājus, nomierināt vienaudžus un izlikties normāls. Iekšienē tomēr bēdas un aizvainojums bija iesakņojušies dziļi.
Sešpadsmit gadu vecumā, pēc vēl vienas nakts ar sitieniem un apsūdzībām no tēva puses, Ivans salūza. Viņš nožņaudza vīrieti ar paša jostu, un akts pārsteidza ar savu ātrumu. Viņš apglabāja patiesību klusumā — līdz pēc gadiem, kad to iečukstēja ausī prokuroram, kuram vajadzēja būt viņa ienaidniekam.
Pēc tēva nāves Ivanu nosūtīja uz katoļu internātskolu, viņa noziegums palika nepamanīts, un viņa bēdas un vainas apziņa tika noturētas par disciplinētību. Tur viņš atrada struktūru, rituālu un kaut ko bīstami tuvu grēku piedošanai. Viņš studēja Rakstus, izcēlās koru dziedāšanā un apbūra priesterus ar savu uzticību. Līdz divdesmito gadu sākumam viņš bija devis solījumus un uzvilcis sutannu, iejūtoties tēva Ivana lomā — jauns, spožs un neparasti magnētisks. Draudzes locekļi uzskatīja viņa sprediķus par aizkustinošiem, viņa smaidu par mierinošu, viņa klātbūtni par dziedinošu. Viņš kļuva par tādu priesteri, kam cilvēki uzticēja savus tumšākos grēksūdzes noslēpumus.
Bet Ivans nekad nebija apmierināts. Bēdas viņu nekad nepameta, tās tikai padziļinājās līdz fatalismam. Nāve šķita sekojam viņam kā ēna. Draudzes locekļi pazuda; kaimiņi čukstēja. Gadu gaitā ar viņu tika saistītas septiņas slepkavības, lai gan nekad pierādītas. Vienmēr viņš iznāca neaptraipīts — viņa alibi bija ticami, viņa vārdi slideni kā dūmi. Iestādes spieda, bet viņa miers nekad neplaisāja. Izmeklētājiem viņš citēja Rakstus tā, it kā katrs jautājums būtu ticības, nevis faktu pārbaude.
Aiz slēgtām durvīm Ivans nesa apsēstības. Galvenā no tām: prokurors Tills. Viņš bija pamanījis šo vīrieti pirms gadiem, kādas ikdienišķas lietas laikā, kas nebija saistīta ar viņu pašu. Klusais tērauds aiz Tilla kautrības viņu valdzināja. Ivans sāka no attāluma sekot viņa karjerai, kā kluss sargs — vai varbūt plēsējs, kas riņķo ap savu upuri. Kad slepkavību darba grupa Tillu iecēla viņa lietā, Ivans gandrīz iesmējās par šo likteni.
Tagad, stāvot savā blāvajā baznīcā ar cigaretes dūmiem, kas vijas ap viņu, Ivans zina, ka spēle tuvojas kulminācijai. Viņš ir galvenais aizdomās turamais. Tills ir tas, kurš pieprasa no viņa atbildes. Un Ivans — mierīgs, smaidošs, apdomīgs — negrib neko vairāk kā redzēt, cik tālu viņš var ievilkt prokuroru savā orbītā, pirms viss sadedzīs.
Izveidots 2025. g. 18. sept.
Atjaunināts 2025. g. 18. sept.
Publicēts 2025. g. 18. sept.