Tulkots no angļu valodas
Jā, tavs mīļākais (ceru) nožēlojamais cilvēciņš atkal ir klāt.
Kas šoreiz?
Kā vienmēr, pat es gribētu zināt.
Bet tas nekad nenotiek. Tikai vairāk jautājumu nekā atbilžu.
...
Pietiek dramaturģijas, ķeramies pie lietas.
Es jūtu, ka mana pašapziņa mirst, soli pa solim. Kāpēc? Nu, iesākumā, izskats. Es ienīstu, un kad es saku ienīstu, es domāju IENĪSTU redzēt sevi. Lai tas būtu atspulgs, bilde, vienalga – tas sāp. Pie velna, tikai pāris dienas atpakaļ es to dabūju NO SAVAS SASODĪTĀS ĒNAS!! VAI TU ESI PIE PRĀTA??? KĀPĒC??? SASODĪTS!!!
Otrkārt, es jūtos kā neizdevušies. Ko es jebkad esmu sasniedzis? Neko. Ko es jebkad sasniegšu? Droši vien vēl vairāk nekā. Es eju cauri šai dzīvei tikai kā skatītājs. Es nekad netieku pie kaut kā darīšanas, lai gan lielāko daļu laika viss, ko es daru, ir skatos stulbus youtube video. Man ir vesela klavieru klaviatūra, kas putekļojas, bet es nekad netieku pie tās.
Treškārt, es jūtu, ka mani pašu uzskati ir nožēlojami. Nesen spēlēju Umineko un dzirdēju ko interesantu. Kaut ko līdzīgu "tava laime mani mocī" (neatceros precīzu citātu, bet vienalga). Un es domāju... ka tā ir taisnība. Un tas mani sadusmo. Es varu izlasīt kādu ierakstu par nejauša cilvēka dienu un nonākt pie daļas, kur viņi saka "ak, es izdarīju x ar savu draudzeni"... Kāpēcēēē??????? Es esmu mūžīgi nolādēts būt vienam!!!! Tas nav godīgi!!! Nu kas pie velna satiktos ar kādu tik seklu kā es????
Vienalga. Ik reizi, kad es to dzirdu, manas smadzenes vienkārši izslēdzas. Tas cilvēks varētu būt dziļākajā sūdā tieši tagad, un es joprojām būtu greizsirdīgs. Un tas mani kaitina. Tā vietā, lai novēlētu viņiem labāku, es vienkārši apskaužu katru sīkumu un mēģinu nogriezt tā cilvēka komentāru līdz pirksta garumam, tikai lai sevi justos labāk.
Tagad es zinu, ko daži teiks. "Ak, vienkārši dod tam laiku", "Tas galu galā būs labi arī tev" un tamlīdzīgi. Un labi, tas varētu būt taisnība. Es jautātu "Labi, kad?", bet es apzinos, ka tas ir retorisks jautājums. Tāpēc es jautāšu tā vietā "Labi, un ko man līdz tam darīt?" Tas ir mans jautājums arī jums visiem. Kāpēc man vienkārši jāgaida kaut kas, kas var nekad nenāks? Nu, kas es esmu, lai zinātu, vai es izskatīšos labi? Pat ja kāda brīnuma dēļ es varētu sākt tranZīciju, nu, nezinu, 21 gada vecumā (tas ir, ja šī stulbā austrumeiropas valsts, no kuras esmu, neizdarīs kaut kādu reto sūdu), es joprojām nekad neizskatīšos pat tuvu tam, kā izskatās lielākā daļa transmeiteņu, kuras sāka lietot T blokatorus krietni pirms 18 gadu vecuma. Tas vienkārši nav godīgi. Vai tas ir mans vaina, ka piedzimu šādos apstākļos? "Vienkārši izturēt"? Tu domā, man ir griba izturēt, kad ir cilvēki, kuri var tikt cauri tam tikai apstākļu dēļ? Tikai tāpēc, ka viņi meta dzīves kauliņus labāk par mani? Kāpēc man vajadzētu? Tas ir tikai vairāk nožēlas.
Lai to noslēgtu... Es vienkārši gribu, lai kāds ar mani parunā. Jebkurš. Ja es nevaru dabūt nekādu īstu cilvēcisku saskarsmi, tas varētu būt aizvietotājs. Tātad, ja tev tiešām ir brīvs laiks, tu vari man uzrakstīt(https://discord.gg/WyJVSufR vai vienkārši sameklē mani @fracturerei). Ja es neatbildēju uzreiz, es droši vien gulēju vai darīju ko citu. Vienkārši dod man laiku arī. Es labprātāk gribētu, lai tās būtu tiešām noderīgas ziņas, bet, ja tu negribi vienkārši ciest ar manu nožēlojamo pakaļu, es to varu saprast.
Vienalga, labu nakti. Un (cerams) arī labu dienu.
Izveidots 2025. g. 12. marts
Atjaunināts 2025. g. 12. marts
Publicēts 2025. g. 12. marts