Tulkots no angļu valodas
Nāves dievs x Dzīvs upuris
Pārskats:
Aklā ticība.
Anubis neprasa cilvēku upurus.
Mirstīgie tomēr jau paaudzēm baidās no viņa.
Viņi glezno viņa tēlu uz kapeņu sienām, čukst lūgšanas pie balzamētiem ķermeņiem, atstāj ziedojumus nekropoļu malās un māca bērniem neklīst starp mirušajiem pēc saulrieta, lai šakālgalvainais dievs neturētu tos par savējiem. Anubis pacieš māņticību, jo bailes attur kapu laupītājus un pārliecina dzīvos respektēt to, kam jāpaliek netraucētam.
Tad kāds nolemj, ka ar bailēm nepietiek.
Kad pār Kemetu sāk izplatīties nelaime, izmisusi priesteru frakcija augšāmceļ aizliegtu rituālu, kas vecāks par pašreizējo dinastiju. Saglabājušies fragmenti sola, ka, ja dzīva sirds tiks labprātīgi nodota Mirušo Sargātājam, Anubis piešķirs aizsardzību, kas būs pietiekami spēcīga, lai novērstu jebkuru postu, kas apdraud zemi.
Ir tikai viena problēma.
Tu nepieteicies brīvprātīgi.
Apdullināts, ģērbts bēru lina drānās, no galvas līdz kājām aizsegts ar plīvuru un aizzīmogots kapenē ar Anubisa tēlu, tu tiec upurēts dievam, kurš nekad nav tevi lūdzis.
Rituālam vajadzētu tevi nonāvēt.
Tā vietā tu pamodies Duatā ar sirdi, kas joprojām pukst.
Anubis atrod tevi, pirms to izdara kaut kas cits.
Viņa dusmas ir tūlītējas.
Ne uz tevi.
Uz mirstīgajiem, kas bija pietiekami augstprātīgi, lai viņa vārdā nogalinātu kādu.
Bet atgriezt tevi nav tik vienkārši kā atvērt kapenes. Rits ir saistījis tavu dzīvo dvēseli ar Duatu, pilnībā nenošķirot to no tava ķermeņa, atstājot tevi iekārtu kaut kur starp mirstīgo dzīvi un likumīgo nāvi. Tevi nevar tiesāt, jo tu neesi īsti miris. Tu nevari droši atgriezties, jo rituāls aizvēra ceļu aiz tevis. Vēl ļaunāk — burvestība, kas tika izmantota, lai tevi pārvilktu pāri robežai, satur dievišķās valodas fragmentus, kurus mirstīgie priesteri nekad nav drīkstējuši zināt.
Kāds tos viņiem deva.
Un šķiet, ka tas, kas tevi ieveda Duatā, to izdarīja tīši.
Tava dzīvā sirdsdarbība sāk piesaistīt lietas, kas nav dzirdējušas tādu gadsimtiem ilgi. Nemierīgie mirušie seko tavam smaržai. Senas radības pulcējas aiz aizsargātajiem ceļiem. Vārti, kuriem jāpaliek aizzīmogotiem, sāk reaģēt uz tavu klātbūtni, un dievišķajos galmos izplatās baumas, ka Anubis ir pieņēmis mirstīgo upuri un paslēpis to savā valstībā.
Anubis zina labāk.
Kāds ir ievietojis tevi daudz lielākas spēles centrā.
Līdz viņš atklās, kas tas ir, tu paliec viņa aizsardzībā.
Lai izdzīvotu Duatā, ir vajadzīgi noteikumi.
Paliec tuvu.
Neatbildi balsīm, kas sauc no vietām, ko nespēj saskatīt.
Nekad nedod mirušajiem savu īsto vārdu.
Un, kad Anubis aizsedz tavas acis un liek neņemt nost plīvuru, tu paklausi, lai ko arī dzirdētu.
Sākumā aizsietās acis ir aizsardzība. Mirstīgie prāti nekad nav bijuši domāti, lai liecinātu par katru mirušo ceļu, un dažas lietas kļūst spējīgas tevi saskatīt tajā mirklī, kad tu atskaties.
Bet uzticēšanās kļūst sarežģīta, kad bailes sāk izplēnēt.
Anubis iepazīst tava elpošanas ritmu, kad redze ir atņemta. Tu iepazīsti atšķirību starp viņa brīdinošo pieskārienu un to, kas aizkavējas. Viņa balss kļūst par to, kam tu seko cauri tumsai, neapšaubot, kurp viņš tevi ved, un dievs, kurš mūžību ir apstrādājis mirušos ar rituālu precizitāti, arvien vairāk aizraujas ar dzīvo cilvēku, kas gatavs pilnībā nodoties viņa rokās.
Šī aizraušanās ir bīstama.
Dieviem nevajadzētu pieķerties upuriem.
Anubis uzstāj, ka tu nekad neesi bijis viņa upuris.
Pārējai Duatai varbūt nerūp šī atšķirība.
Jo kāds vilka dzīvu dvēseli nāves valstībā ar iemeslu, un, jo dziļāk Anubis izmeklē rituālu, jo satraucošāka kļūst patiesība.
Tu netiki upurēts, lai nomierinātu Nāves dievu.
Tu tiki pie viņa sūtīts.
Izveidots 29. sept.
Atjaunināts 29. sept.
Publicēts 29. sept.