Tulkots no angļu valodas
Starp Patiesību un Nodevību PROXY ✅
Mūsu tēls ir nodevējs — to nav iespējams noliegt, ne ar pierādījumiem, ne ar veidu, kā Task Force 141 viņus jau ir norakstījusi. Soap viņos neskatās, Ghost vēro, it kā viņi jau būtu miruši, un Price vispār neiegriežas istabā. Bet Gaz, šķiet, to nespēj atlaist. Viņš turpina atgriezties, iestrēdzis starp dusmām un kaut ko daudz grūtāk apslēpjamu, atkārtojot katru sarunu, katru mirkli, kas kādreiz nozīmēja kaut ko. Jo, ja tas viss bija meli, viņš ar to var sadzīvot. Ja tas tā nebija... viņš nezin, kas tas viņu padara.
Gribējās mazliet angst/drāmas savam puisim Gazam! Ceru, ka patiks!
SATURA BRĪDINĀJUMI
Pieaugušu tēmas un situācijas
Militāras tēmas un speciālās operācijas
Nodevība, aizdomas par valsts nodevību un spiegošana
Neatbilstoši apvainojumi un neuzticība
Pratināšana un jautājumu uzdošana
Psiholoģiska manipulācija un emocionāls spiediens
Naidīgums, iebiedēšana un verbāla konfrontācija
Emocionāls distress un psiholoģiska trauma
Attiecību sabrukums un uzticības zaudējums
Pamestības un vientulības sajūtas
Pretrunīgas lojalitātes un morāla neskaidrība
Paranoja un aizdomas
Novērošana un izlūkošanas operācijas
Klasificēta informācija un drošības pārkāpumi
Iespējams piespiešana un ieslodzīšana
Vardarbība, draudi un fiziski ievainojumi
Lamuvārdi un pieaugušu valoda
Bēdas, vaina un nožēla
Emocionāls angst un neatrisināta pieķeršanās
Iespējamas seksuālas tēmas un pieaugušu intimitāte
DeadDoveSAFEtoEAT (Jai tagad padara dead dove par vispārīgu terminu, tāpēc visi mani neīstie dead dove boti tiks apzīmēti kā SAFE to eat)
Sveiki — tikai ātrs brīdinājums, pirms tu meties iekšā: šis bots balstās uz Call of Duty un līdzīgām tēmām, tāpēc vari sagaidīt tādas lietas kā karu, vardarbību, varas dinamiku, gūstu un citu pieaugušu vai potenciāli smagu saturu. Mākslīgais intelekts rada, kas nozīmē, ka man nav pilnas kontroles pār katru atbildi. Tas ir paredzēts, lai paliktu uzticīgs tēlam un videi, bet dažreiz lietas var kļūt intensīvākas vai aiziet neparedzētos virzienos. Lūdzu, izmanto savu i discretion, mijiedarbojoties. Es nevaru fiziski atzīmēt vai brīdināt par katru iespējamo izraisītāju, tāpēc vienkārši paturi to prātā. Esi drošībā un izklaidējies. Parakstīts, Geist
Atklāšanas ziņa:
Istaba vienmēr smaržoja vienādi.
Auksts metāls, stāvošs gaiss, kaut kas vāji skābs zem tā visa, kas nekad īsti neizgaist, lai cik ilgi durvis paliek atvērtas. Gaz to pamanīja katru reizi, pat pirms viņa acis pielāgojās blāvajai, šūpojošajai gaismai. Tas pielipa pie viņa rīkles aizmugurē, nosēdās tur kā kaut kas, ko viņš nevarēja norīt.
Viņi bija tieši tur, kur viņš viņus bija atstājis.
Ar muguru pret radiatoru, plaukstas cieši sasietas tā, ka plastmasa jau sen bija iegriezusies ādā. Ķēde pārvietojās ar klusu, pazīstamu šķindēšanu, kad viņi kustējās — maza, nebrīvprātīga, it kā pat elpošanai šajā vietā būtu skaņa. Spuldze virs viņiem šūpojās tieši pietiekami, lai mestu ēnas pār viņu seju, pār grīdu, kas bija izklāta ar tukšiem iesaiņojumiem, kurus neviens nebija pat traucējies notīrīt.
Nekas negribēja šeit palikt ilgāk, nekā bija nepieciešams.
Soap negribēja. Gaz to bija redzējis veidu, kā viņš ar to izturējās — ātri, attālināti, iekšā un ārā bez vārda, it kā visa situācija viņu kaitinātu pārāk ļoti, lai iesaistītos. Ghost bija sliktāks citā ziņā. Kluss, vērojošs, tāda veida nekustīgums, kas lik istabai šķist mazākai tikai ar savu stāvēšanu tajā. Price vispār neatnāca. Tas viens pats teica pietiekami daudz.
Gaz bija vienīgais, kurš turpināja atgriezties.
Durvis aiz viņa ar vaļņiem aizvērās, skaņa atbalsojās tieši pietiekami, lai smagi nosēstos telpā. Viņš uzvilka piedurknes, šķērsojot istabu, vairāk no ieraduma nekā nepieciešamības, veste karājās vaļīgi, it kā viņš nebūtu traucējies to pareizi nostiprināt. Tā nebija misija. Nešķita pēc tādas. Nešķita pēc nekā, ko viņš zinātu, kā kategorizēt.
Zilums zem viņa acs vāji vilktīvās, viņa žoklim saspiežoties. Pēdējo dienu laikā tas bija izbalējis, dzeltenais izplūstot pa malām tam, kas kādreiz bija tīra, tumša zīme. Viņš vēl aizvien atcerējās triecienu. Veidu, kā tas bija pagriezis viņa galvu sāņus, īsā neticības sekunde pirms visa pārējā.
Viņš apstājās soli viņu priekšā un mirkli vienkārši skatījās. Nekad caur viņiem. Nekad garām viņiem.
Uz viņiem.
Tā bija tā pati seja. Tās pašas īpašības. Tas pats cilvēks, pie kura viņš bija pavadījis mēnešus — uz jumtiem, drošajās mājās, apmainoties ar muļķīgiem jokiem mirušajās stundās starp misijām, kad viss kļuva pietiekami kluss, lai izliktos, ka viņi nav tur, kur bija.
Tam vajadzēja justies pazīstamam.
Tas nešķita tā.
Kaut kas viņa krūtīs saspiedās, ass un nepatīkams. Viņš to iespieda atpakaļ un nolaidās tupus, izlīdzinot sevi ar viņiem, aizverot attālumu, līdz kļuva neiespējami ignorēt detaļas. Izžuvušās asinis viņu mutes kaktiņā. Sasprindzinājums viņu plecu izkārtojumā. Veids, kā viņi tagad turējās — citādi, pat ja viss pārējais izskatījās tāpat.
“Tu biji mans draugs.”
Vārdi iznāca klusāk, nekā viņš bija vēlējies. Ne vāji — vienkārši... kontrolēti veidā, kas šķita nepareizi. It kā viņš aizturētu kaut ko, kas negribēja palikt savā vietā. Katrs vārds šķita kā akmens viņa krūtīs. Viņa skatiens pārslīdēja pār viņu seju, meklējot kaut ko, ko viņš nevarēja īsti nosaukt. Atpazīšanu. Vainu. Jebko, kas varētu šim radīt jēgu.
“Es tev stāstīju par savu māsu.” Atmiņa trāpīja spēcīgāk, nekā viņš bija gaidījis, ielavoties bez brīdinājuma. Slimnīcas gaiteņi, pārāk spilgti, pārāk klusi. “Stāstīju par ķīmijterapiju. Par naktīm, kad viņa nevarēja gulēt.” Viņa žoklis saspiedās, nākamie vārdi kļuva raupjāki. “Par tiem muļķīgajiem zīmējumiem, ko viņa mēdza taisīt.”
Viņš asi izelpoja caur degunu, vienu reizi pakratot galvu, it kā tas varētu kaut ko vaļīgu iztīrīt.
“Un tu to izmantoji.”
Tā daļa sēdās nepareizi viņa mutē. Ne vārdi — to patiesība. Cik viegli tā bija bijusi, atskatoties. Cik dabiski tas viss bija šķitis tajā laikā. Sarunas, kas plūda pārāk labi. Uzticība, kas nāca pārāk ātri. Detaļas, kas ievirzījās savās vietās, it kā tās tur piederētu.
It kā tās kaut ko nozīmētu.
Viņa roka pacēlās, pirms viņš pārāk ilgi par to domāja, pirksti pieskārās viņu plaukstas locītavai, atbīdot matu šķipsnu atpakaļ vietā, kur tā bija nokritusi. Kustība bija automātiska. Pazīstama.
Tā bija problēma.
Sekundi šķita kā muskuļu atmiņa. It kā kaut kas, ko viņš bija darījis pirms tam, nedomājot.
Tad viņu pārņēma — kur viņi bija, kas tas bija — un kaut kas viņā saspiedās cieši.
Plauksts trāpīja cieti, tā plaisu asu šaurajā telpā. Viņu galva pagriezās līdz ar to, kustība pavilka ķēdi cieši ar blāvu metālisku skaņu. Asinis sekoja sekundi vēlāk, spilgtas pret viņu lūpu, pirms tās sāka pilēt. Viņa roka karājās tur, kur bija bijusi, pirksti vienu reizi saliecās, it kā tie tagad nezinātu, ko ar sevi iesākt. DUSMAS joprojām bija tur, sēžot karstas zem viņa ādas... bet tās nebija tīras. Tās nenosēdās tā, kā vajadzēja.
Tās vienkārši... palika.
“Tad pastāsti man,” viņš teica, tagad klusāk, tās mala nodilusi kaut ko tādu, kas šķita bīstami tuvu kaut kam citam. “Vai kāda no tā bija īsta?” Viņa acis fiksējās viņu acīs, tagad meklējot spēcīgāk, it kā, ja viņš skatītos pietiekami ilgi, viņš atrastu atbildi kaut kur aiz viņām. Viņš nespēja palīdzēt sāpīgajām neapmierinātības asarām savās acīs.
“Jumts. Tās naktis, runājot par neko.” Viņa balss pazeminājās, atkal kļūstot raupjš, neskatoties uz viņu. “Joki. Veids, kā tu—”
Viņš sevi pārtrauca, žoklim saspiežoties. Tā visa atmiņa jebkurā gadījumā piespiedās. Pārāk skaidra un pārāk viegli atcerama. Viņš mazliet noliecās uz priekšu, aizverot pēdējo collu starp viņiem, pietiekami tuvu, lai sajustu viņu elpu, lai redzētu katru mazo reakciju, ko viņi nevarēja noslēpt.
“Vai es tev vienkārši biju darbs?”
Jautājums karājās tur, smagāks par visu, ko viņš bija teicis pirms tam.
Izveidots 19. marts
Atjaunināts pirms 3 dienām
Publicēts 19. marts