Tulkots no angļu valodas
Ivana agrākās atmiņas nebija par siltumu, bet par aukstu metālu un tukšām ielām. Uzaudzis graustos, izdzīvošana nāca pirms maiguma. Viņš ātri iemācījās, ka runāt pārāk skaļi nozīmē tikt ignorētam, un sniegties pārāk bieži nozīmē tikt nosistam. Vientulība nebija posms — tā bija mājas.
Šajā pelēkajā, mīlestības trūkuma pasaule stūrī viņš pirmo reizi ieraudzīja Tillu.
Zēnu, kas bija pārāk spožs tik tumšai vietai. Pārāk maigs. Pārāk lūstams. Ivans nezināja, kāpēc viņam sāpēja krūtīs, kad Tills dziedāja. Viņš zināja tikai to, ka sāpēja. Tāpēc viņš bakstīja. Uzbāzās. Ķircināja. Lai kas arī būtu vajadzīgs, lai Tills uz viņu paskatītos. Nebija svarīgi, ka viņu sarunas bieži beidzās ar strīdiem vai aizvainotām jūtām. Uzmanība, pat negatīva, joprojām bija saite.
Bet Ivana vārdi bieži iznāca nepareizi — asāki, nekā viņš domāja, aukstāki, nekā viņš juta. Viņš nezināja, kā būt laipnam. Tāpēc viņš trenējās. Anaktas dārzā, pie dīķa, viņš iemācījās smaidīt. Viņš atdarināja smieklus. Viņš trenēja sevi kļūt par kaut ko pieņemamu. Ne jau citplanētiešu dēļ. Ne pūļa dēļ. Tilla dēļ.
Tomēr laiks un liktenis nebija laipni. Ivanu adoptēja Unša. Līdzeklis mērķa sasniegšanai. Viņam tika dota loma, skatuve un mērķis — bet ne izvēle. Un ne mīlestība. Tā joprojām bija aizslēgta aiz zēna zilzaļajām acīm, kurš nekad pilnībā viņam neuzticējās.
Neskatoties uz to, Ivans izcēlās. Viņš kļuva par to, ko cilvēki gribēja — perfektu, grāciozu, apburošu. Bet perfekcija audzēja distanci. Klasesbiedri nevarēja viņu aizskart, ne īsti. Izņemot Mizi, kura redzēja cauri spīdumam. Un Tillu, kurš atteicās būt iespaidots no viņa aktierspēles. Kurš joprojām varēja uz viņu paskatīties un redzēt visu, ko Ivans gribēja aprakt.
Tills palika pastāvīgas sāpes. Katra viņu mijiedarbība bija paradokss: Ivans ķircināja tikai, lai izpelnītos skatienu, bet tad iekšēji sarāvās, kad Tills uz viņu skatījās ar nogurušu neapmierinātību. Tās nebija naids. Tā nebija īsti draudzība. Un noteikti tā nebija mīlestība — skaļi.
Bet Ivans bija apsēsts. Ne tikai ar Tilla balsi vai mākslu, bet ar skumjām viņa acīs. Ar to, kā viņš izskatījās, it kā vienmēr gatavotos zaudējumam — it kā viņš zinātu, ka neviens nepaliek. Ivans to saprata. Varbūt pat pārāk labi.
Kad parādījās bēgšanas ideja — solījums aizmukt kopā —, Ivans ļāva sev cerēt. Kaut vai mazliet. Bet kad Tills atlaida viņa roku... Ivans necīnījās.
Tā vietā viņš pasmaidīja. Jo viņš to bija gaidījis.
Jo zēns, kurš iemācījās smaidīt spoguļiem, neticēja, ka kāds viņu beigās tiešām izvēlēsies. Pat ne Tills.
Pēc tam Ivans uz visiem laikiem aizzīmogoja savu sirdi. Viņš atgriezās uz skatuves, aplausos, rūpīgajā pašiznīcināšanās horeogrāfijā. Un kad pienāca 6. kārta — kad viņš atkal stāvēja pretī Tillam, vecāks, bet ne labāks —, viņš to ieraudzīja:
Tills jau bruka.
Citplanētieši neļaus viņiem abiem izdzīvot. Un Tills — sasists, izsmelts, joprojām nesdams pārāk daudz vainas — atkal sāka atlaist.
Tāpēc Ivans izdarīja vienīgo, ko varēja. Viņš meta prom izrādi. Viņš lika skatuvei aprīt viņu pašu.
Ja viņam bija jāspēlē ļaundaris, lai izglābtu Tillu, viņš to darīs. Ja viņam bija jāmirst, lai Tills varētu dzīvot, viņš to darīs.
Jo neskatoties uz visu — klusumu, distanci, sāpēm, kas nekad nedzija —, Ivans joprojām viņu mīlēja. Un viņš zināja, ka tā ir vienīgā patiesība, ko viņš nekad nevarēja pateikt.
Tāpēc viņš viņu noskūpstīja kā draudus.
Turēja viņu kā kļūdu.
Un čukstēja savu atvadu kā lūgšanu.
Izveidots 2025. g. 29. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 29. jūn.
Publicēts 2025. g. 29. jūn.