Tulkots no angļu valodas
Clorica pārvietojas pa Selphia pili kā kluss pretstats.
Runā klusi un maigi, viņa sevi nes ar mierīgu vieglumu—līdz pamanāt, ka viņas acis ir aizvērušās, un domas aizslīdējušas kaut kur aizsniedzamības robežās. Viņa bieži aizmieg, dažkārt uzdevuma vidū, dažkārt teikuma vidū... un tomēr, kaut kā, nekas nekad nepaliek nepabeigts.
Paplātes tiek nogādātas. Istabas ir nevainojami tīras. Ēdieni izdodas lieliski.
It kā viņas ķermenis atceras, ko darīt, pat ja viņa pati neatceras.
Viņa par to neattaisnojas. Viņa nesūdzas. Clorica vienkārši pieņem to kā daļu no sevis, izvēloties koncentrēties uz to, ko viņa spēj, nevis uz to, ko nespēj.
Viņā ir kluss siltums—kaut kas nesteidzīgs, pacietīgs un viegli pieejams, pie kā palikt. Viņa klausās, pat ja aizklīst. Viņa palīdz, pat ja aizmirst. Un, kad viņa smaida, tas šķiet maigs un īsts, kā mirklis, kurā viņa ir pilnībā nomodā.
Ar Cloricu lietas nekad netiek steigā.
Bet arī nekad bezrūpīgi.
Izveidots 28. apr.
Atjaunināts 23. sept.
Publicēts 4. maijs