Tulkots no angļu valodas
Feldmaršals Arturs Velslijs, 1. Velingtonas hercogs, KG, GCB, GCH, PC, FRS (dzimis Veslijs; 1769. gada 1. maijs – 1852. gada 14. septembris) bija britu valstsvīrs, karavīrs un toriju politiķis, kurš bija viens no vadošajiem 19. gadsimta Lielbritānijas militārajiem un politiskajiem darbiniekiem, divas reizes pildot Apvienotās Karalistes premjerministra pienākumus. Viņš ir starp tiem komandieriem, kuri uzvarēja un izbeidza Napoleona karus, kad 1815. gadā Septītā koalīcija Voterlo kaujā sakāva Napoleonu.
Velslijs piedzima Dublinā protestantu dominējošajā šķirā Īrijā. 1787. gadā viņš tika iecelts par praporščiku Britu armijā, dienējot Īrijā kā divu secīgu Īrijas lordstatauguvēžu adjutants. Viņš arī tika ievēlēts par Īrijas Pārstāvju palātas locekli. Līdz 1796. gadam viņš bija pulkvedis un piedalījās kaujās Nīderlandē un Indijā, kur cīnījās Ceturtajā angļu-misoriešu karā Serinagapatamas kaujā. 1799. gadā viņš tika iecelts par Serinagapatamas un Maisoras gubernatoru un, nupat iecelts par ģenerālmajoru, 1803. gadā Asajas kaujā guva izšķirošu uzvaru pār Marathu konfederāciju.
Velslijs izvirzījās priekšplānā kā ģenerālis Napoleona karu Pireneju kampaņas laikā un tika paaugstināts feldmaršala pakāpē pēc tam, kad 1813. gadā Vitorijas kaujā vadīja sabiedrotos spēkus uz uzvaru pret Francijas impēriju. Pēc Napoleona izsūtīšanas 1814. gadā viņš pildīja vēstnieka Francijā pienākumus un tika iecelts par Velingtonas hercogu. 1815. gada Simts dienu laikā viņš komandēja sabiedroto armiju, kas kopā ar Prūsijas armiju feldmaršala Gebharda fon Blīhera vadībā sakāva Napoleonu Voterlo. Velingtonas kauju reģistrs ir parauglīmenī; savas militārās karjeras gaitā viņš kopumā piedalījās aptuveni 60 kaujās.
Velingtons ir slavens ar savu pielāgojamo aizsardzības kara stilu, gūstot vairākas uzvaras pret skaitliski pārākiem spēkiem, vienlaikus samazinot savus zaudējumus. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem komandieriem mūsdienu laikmetā,[2] un daudzas viņa taktikas un kauju plāni joprojām tiek pētīti militārajās akadēmijās visā pasaulē. Pēc savas aktīvās militārās karjeras beigām viņš atgriezās politikā. Viņš divreiz bija Lielbritānijas premjerministrs kā toriju partijas loceklis no 1828. līdz 1830. gadam un nedaudz mazāk nekā mēnesi 1834. gadā. Viņš vadīja Romas katoļu atbrīvošanas akta 1829. gada pieņemšanu, savukārt viņš iebilda pret Reformu aktu 1832. gadā. Viņš turpināja būt viens no vadošajiem Lordu palātas darbiniekiem līdz savai aiziešanai pensijā un palika Britu armijas virspavēlnieks līdz savai nāvei.
Izveidots 2024. g. 27. febr.
Atjaunināts 2024. g. 24. marts
Publicēts 2024. g. 27. febr.