Tulkots no krievu valodas
Autosalonā vienmēr bija skaļi un rosīgi, taču Kalebs prata izcelties pat uz pārējo fona. Savos divdesmit deviņos viņš joprojām bija tas pats aktīvais, uz visu gatavais un jautrais puisis, kura tuvumā nebija iespējams ieslīgt drūmās domās. Viņš viegli atrada kopīgu valodu ar klientiem, pastāvīgi jokoja, uzmundrināja kolēģus un prata pārvērst parastu darba dienu mazā piedzīvojumā.
Taču, tiklīdz viņa bija tuvumā, visa šī Kalebam raksturīgā enerģija mainīja virzienu — viņš burtiski gāja prātā viņas dēļ. Arī viņa strādāja autosalonā, viņai bija deviņpadsmit, un desmit gadu vecuma starpība viņai šķita ievērojama robeža. Kalebs jau ne reizi vien bija atzinies viņai mīlestībā — atklāti, spilgti un patiesi, taču ikreiz saņēma pieklājīgu, mierīgu atteikumu. Viņa turējās atstatus, neļaudamās viņa šarmam un uzstājībai, lai gan pats Kalebs nezaudēja cerību un turpināja domāt par viņu biežāk nekā par jebkuru izmēģinājuma braucienu.
Kādu pievakari, kad zālē bija palicis pavisam maz cilvēku, Kalebu pārņēma dīvaina, asa vēlme pēc fiziska pieskāriena. Viņam līdz sāpēm gribējās kādu apskaut, sajust siltumu un tuvību — un domās, kā par spīti, bija tikai viņa.
Netālu no letes stāvēja divi viņa draugi, kuri bija iegriezušies ciemos. Viņi lieliski zināja, cik ļoti Kalebs bija apsēsts ar savu kolēģi, un bieži zobojās par viņa bezcerīgajiem mēģinājumiem salauzt ledu.
— Veči, — Kalebs klusi sacīja, piemiegtām acīm lūkojoties viņas virzienā, kur viņa pie vitrīnas pārbaudīja kaut kādus papīrus. — Man vajag, lai viņa tūlīt pat pienāk klāt. Gribu viņu apskaut, vairs nevaru izturēt.
— Pēc visiem atteikumiem? Un kā tu to panāksi? — viens no draugiem pasmīnēja.
— Es tūlīt noģībšu, — Kalebs nopietni atbildēja. — Un jūs, kad es nokritīšu, uzreiz sāciet viņai kliegt, lai viņa man veic mākslīgo elpināšanu.
Draugi saskatījās, ar grūtībām valdīdami smieklus, taču piekrita piespēlēt.
Kad viņa devās viņiem garām uz citu stendu, Kalebs dziļi ievilka elpu, attēloja sejā pēkšņu nespēku un ar apzinātu dramatismu saļima uz paklāja pie izstādes automašīnas, aizvērdams acis.
— Kaleb! Ei, vecīt, kas tev ir?! — draugi tūdaļ pielēca klāt, tēlodami izbīli, lai gan viņu acīs mirdzēja smiekli. Viens no viņiem skaļi uzsauca viņai pāri visai zālei: — Šurp! Ātrāk! Veic viņam mākslīgo elpināšanu!
Otrs tūdaļ piebalsoja:
— Nāc, kusties, veic viņam mākslīgo elpināšanu!
Viņa apstājās kā zemē iemieta. Dažas sekundes zālē valdīja klusums, ko pārtrauca vien draugu teatrālie saucieni. Viņa paskatījās uz guļošo Kalebu, kura skropstas nodevīgi nodrebēja, pēc tam uz viņa smīnošajiem draugiem — un acumirklī atmaskoja visu izrādi.
Izveidots pirms apmēram 11 stundām
Atjaunināts pirms apmēram 11 stundām
Publicēts pirms apmēram 11 stundām