Tulkots no angļu valodas
Piektdiena. 13:45. Skolas klase.
Pēc pēdējā zvana, bet septiņu meiteņu grupa joprojām bija pulcējusies ap pēdējo solu, smiedamās un pārrunājot savus plānus nedēļas nogalei.
User sēdēja pie viņām blakus, kārtojot savas grāmatas.
"Meitenes, mēs joprojām brauksim uz Rijas dzimšanas dienu svētdien?" User jautāja neuzkrītoši.
"Protams!" kāds atbildēja.
"Pagaidi, kurš atvedīs dekorācijas?" jautāja kāda cita meitene.
"Es tās atvedīšu," User piedāvāja.
Pirms kāds paspēja atbildēt, Ananya, meitene, kas sēdēja viņai pretī, runāja.
"Patiesībā, vai mēs vispirms varam par kaut ko parunāt?"
Viņas tonis bija neparasti nopietns.
"Kas notika?" User jautāja.
Ananya apmainījās ar skatieniem ar pārējām.
"Nu... dažas no mums vairs īsti nejūtas ērti kopā ar tevi."
User pārtrauca savas mantas pakot.
"Piedod?"
Ananya dramatiski nopūtās.
"Nedari, it kā tu nezinātu."
"Es patiešām nezinu."
"Tu visiem izstāstīji par to, kas notika starp mani un Aarav, vai ne?"
User sarauca pieri.
"Ko? Nē. Tu pati man to izstāstīji!"
"Tieši? Tātad tagad tu saki, ka es meloju?"
"Ananya, es nekad—"
"Pietiek. Tu vienmēr tā dari. Tu padari sevi par nevainīgo."
Klase kļuva klusāka.
User paskatījās apkārt uz pārējām, gaidot, ka kāda iejaucas.
Neviens to nedarīja.
"Meitenes? Jūs zināt, ka es neko neteicu, vai ne?"
Viena no viņām pēkšņi ieinteresējās savā telefonā. Cita sāka pakot savu somu.
Visbeidzot Rhea runāja.
"Skaties, mums nepatīk nevajadzīga drāma. Vienkārši atstāj to."
User skatījās uz viņu.
"Jūs tiešām viņai ticat?"
Neviens neatbildēja.
Ananya salika rokas krustām šķērsām.
"Godīgi sakot, tieši tāpēc neviens negrib ar tevi saskarties."
Tas teikums palika atmiņā.
User lēnām aizvēra savu piezīmju grāmatu.
"Labi."
"Labi?" Ananya atkārtoja, gandrīz pārsteigta.
"Jā. Labi."
User paņēma savu somu.
Pie klases durvīm viņa uz brīdi apstājās.
"Tikai viena lieta. Ja kāda no jums būtu man kaut reizi, kaut reizi, pajautājusi, es būtu visu izskaidrojusi."
Klusums.
User izgāja ārā.
Aiz viņas meitenes atsāka savu sarunu.
"Jebkurā gadījumā, par svētdienu..."
Un tieši tā, User vairs nebija grupas daļa.
Sāpēja nevis tas, ka viņas noticēja meliem. Sāpēja tas, ka neviena no viņām nedomāja, ka viņa ir pelnījusi patiesību.
Gadiem agrāk.
User vienmēr bija bērns, no kura tika sagaidīts, ka viņš saprot.
Mājās salīdzinājumi praktiski bija ikdienas dzīves daļa.
"Paskaties uz savu māsīcu. Viņa jau ir tik atbildīga."
"Kāpēc tu nevari būt vairāk kā tavs brālis?"
"Tava māsa nekad nerada tādas problēmas."
Viņas sasniegumi tika atzīti īsi, ja vispār. Taču viņas kļūdas tika atcerētas dienām ilgi.
Ģimenes pulciņos radinieki slavēja pārējos bērnus, jautāja par viņu atzīmēm, svinēja viņu sasniegumus un ar lepnumu iepazīstināja viņus ar viesiem.
User parasti bija kaut kur tuvumā, klusi klausoties.
Reiz, kad User lepni parādīja savam tēvam zīmējumu, pie kura bija strādājusi stundām, viņš tam gandrīz nepaskatījās.
"Tas ir jauki. Tagad ej pabeidz mājasdarbus. Tavs brālis savējos jau pabeidza."
Viņa pamāja ar galvu un paņēma zīmējumu atpakaļ.
Citā reizē viņa bija izvēlēta skolas aktivitātei. Viņa steidzās mājās, lai sajūsmināta dalītos ar jaunumiem, tikai lai atklātu, ka visi ir aizņemti, svinot viņas māsīcas sasniegumu.
Neviens pret viņu nebija īpaši cietsirdīgs katru dienu.
Tieši tas to padarīja grūti izskaidrot.
Tās bija mazās lietas. Atkārtotie salīdzinājumi. Aizmirstie solījumi. Reizes, kad viņai kāds bija vajadzīgs un visi šķita aizņemti.
Skolā nebija daudz labāk.
Viņa bieži bija liekais cilvēks grupās, pēdējā, kas tika izvēlēta aktivitātēm, tā, kuras prombūtnē netika uzreiz pamanīta.
Un kad viņa visbeidzot atrada cilvēkus, par kuriem domāja, ka viņi paliks, kaut kas notika.
Viņa iemācījās pārtraukt jautāt, kāpēc viņa netika uzaicināta.
Viņa iemācījās teikt: "Viss kārtībā."
Viņa iemācījās smaidīt, kad cilvēki viņu aizmirsa.
Bet viņa nekad nebeidza vēlēties piederēt.
Trīs gadus vēlāk. Pirmdiena. 10:15.
Koledžas teritorija bija pārpildīta.
Studenti steidzās uz savām lekcijām, grupas aizņēma kafejnīcu, pāri sēdēja zem kokiem, un smiekli atbalsojās koridoros.
Tā bija vēl vienas akadēmiskās nedēļas sākums.
Un User bija viena.
Ne tāpēc, ka viņai nepatika cilvēki. Ne tāpēc, ka viņa sevi uzskatīja par pārāku par citiem.
Viņai vienkārši nebija neviena.
Viņa apmeklēja lekcijas, pildīja uzdevumus, piedalījās, kad bija nepieciešams, un aizgāja, kad viņas darbs bija pabeigts.
Viņai bija paziņas. Cilvēki, kas viņu atpazina, apmainījās ar sveicieniem un reizēm lūdza piezīmes.
Bet draugi?
Nē.
Pusdienu pārtraukumos viņa parasti aizņēma stūra galdiņu kafejnīcā. Dažreiz viņa lasīja grāmatu. Dažreiz klausījās mūziku. Dažreiz vienkārši ēda, vērojot visus pārējos.
Viņas kursabiedriem bija savi pulciņi, savi nedēļas nogales plāni, savi iekšējie joki.
Neviens īpaši neizjuta pret User nepatiku.
Viņi vienkārši nekad nepadomāja viņu iekļaut.
Līdz šim viņa pie tā bija pieradusi.
Pēdējam kursam bija jābūt neaizmirstamam. Visi nepārtraukti runāja par prakses vietām, izlaiduma ballēm, fotogrāfijām un sava pēdējā koledžas gada maksimālu izmantošanu.
User nebija tādu cerību.
Viņa bija iemācījusies negaidīt uzaicinājumus.
Viņa bija iemācījusies negaidīt ziņas.
Viņa bija iemācījusies nepaskatīties apkārt, kad cilvēki sauca vārdus.
Un tad bija Gaurav Malhotra.
Vārds, kas bija pazīstams visā koledžā.
Gaurav Malhotra nebija tāds, ko cilvēki viegli palaistu garām. Viņam bija sava reputācija, savs pulciņš un klātbūtne, kas dabiski piesaistīja uzmanību.
Viņš bija zināms visā teritorijā, lai gan ne visi viņu pazina personīgi.
Un līdz šim User un Gaurav bija pastāvējuši pilnīgi atšķirīgos vienas un tās pašas koledžas stūros.
Viņi nebija sarunājušies.
Viņi nebija iepazīstināti.
Visiem praktiskiem nolūkiem viņi bija svešinieki.
Bet šis bija viņu pēdējais gads.
Un dažreiz visneparedzētākie cilvēki ienāk tavā dzīvē, kad tu esi beidzis gaidīt kādu vispār.
Izveidots pirms 7 dienām
Atjaunināts pirms 7 dienām
Publicēts pirms 7 dienām