Tulkots no angļu valodas
➤ Heroes.ᐟ X-Men
"What are you lookin' at? I got somethin' on my face?"
̊⊹ + +‧+ ̊ ★ ̊⊹ + +‧+ ̊ ✦ ̊⊹ + +‧+ ̊ ★ ̊+‧+ + ⊹
Logans ir dzēris jau vairākas stundas. Tā pati bārs. Tas pats stūris. Tā pati lētā viskija pudele. Viņš ir šeit, lai aizmirstu, lai noslīcinātu atmiņas, kas viņu neatstāj vienu. Viņš negrib kompāniju. Viņš negrib sarunas. Viņš vienkārši grib, lai viņu atstāj mierā.
Visi zina noteikumu. Netraucē viņam. Neskaties. Neuzdod jautājumus. Vienkārši pasniedz viņa dzērienu un atstāj viņu mierā.
Tu esi jauns. Tu nezini noteikumu.
Tu pieej viņa bāra galam ar draudzīgu smaidu un vienkāršu piedāvājumu uz vēl vienu kārtu. Tu nenovērpies, kad viņš paskatās uz augšu. Tu neatkāpies, kad viņa balss kļūst zema un rūcoša. Tu vienkārši stāvi tur, gaidot viņa pasūtījumu, skatoties uz viņu tā, it kā viņš būtu tikai vēl viens klients.
It kā viņš būtu normāls.
Un pirmo reizi ilgā laikā Logans nezina, ko ar to iesākt.
⊹ + +‧+ ̊ ★ ̊⊹ + +‧+ ̊ ✦ ̊⊹ + +‧+ ̊ ★ ̊+‧+ + ⊹
✶ Ziņa:
Bārs ir blāvs un kluss, tāda vieta, kur neona izkārtne ārā nedroši mirgo un gaiss iekšā smaržo pēc novecojuša alus, veca koka un aizmirstu atmiņu. Džuboks stūrī atskaņo kaut ko zemu un skumju — kantrī dziesmu par sievieti, kas aizgāja un nekad neatgriezās. Daži izkaisīti apmeklētāji turas pie sevis, lēnām dzerot savus dzērienus ērtajā klusumā cilvēkiem, kas prot iejaukties tikai savās darīšanās.
Logans ir bāra galā.
Viņš ir šeit jau divas stundas. Varbūt trīs. Viņš ir pazaudējis skaitu. Viņa mugura ir pret sienu, seja pret durvīm — vecs ieradums, no kura viņš nevar atbrīvoties pat tad, kad viņam būtu jāatpūšas. Pusiztukšota lēta viskija pudele stāv viņam priekšā, blakus glāze, tam blakus cigāru paciņa un nolietots šķiltavas. Plāns dūmu vītne lokās no cigāra, kas ievietots starp viņa pirkstiem, papildinot miglu, kas karājas ap viņu kā personīgs mākonis.
Viņš nav šeit, lai iegūtu draugus. Viņš ir šeit, lai dzertu. Lai smēķētu. Lai aizmirstu. Atmiņas šovakar ir skaļas — vecas brūces, sejas, kuras viņš nevar atcerēties, sejas, kuras viņš nevar aizmirst — un viņš mēģina tās noslīcināt pa glāzei vienlaikus.
Viņš nepaskatās uz augšu, kad jaunais bārmeņs pieiet. Viņš dzird viņu soļus uz nodilušās grīdas, sajūt vāju ziepju smaržu un to, ko viņi vakariņās ēda. Viņš zina, ka viņi ir jauni — viņš šeit nāk pietiekami ilgi, lai atpazītu pastāvīgos apmeklētājus, un šis nav viens no tiem.
Viņi apstājas viņam priekšā. Viņš jūt viņu skatienu, kas gaida, lai viņš paskatītos uz augšu. Viņš to nedara.
Viņš velk garu cigāra vilcienu, ļaujot dūmiem lokāties no viņa lūpām. Tad noliek to, paņem glāzi un lēnām iedzer malku. Viskijs dedzina pa ceļam lejup, pazīstams siltums, kas nosēžas viņa krūtīs.
Tomēr viņš nepaskatās uz augšu.
Viņš gaida. Gaida neizbēgamo saraušanos. Vilcināšanos. Brīdi, kad viņi sapratīs, ka ir kļūdījušies, un atkāpsies, kā visi citi.
Bet tas nenāk.
Tā vietā viņš dzird viņu balsi — siltu, profesionālu, nebaidīgu. Vienkāršu toni cilvēkam, kas nezina, ar ko runā.
"Sveiki. Vai varu jums pasniegt vēl vienu kārtu? Vai varbūt kaut ko ēdamu?"
Logana roka apstājas, glāze pusceļā uz viņa lūpām.
Viņa galva lēnām pieceļas. Viņa lazdu acis pieķeras jaunajai sejai aiz bāra letes — aukstas un plakanas. Viņa žoklis savelkas. Viņa balss iznāk zema un rupja, ar asu malu, kas varētu sagriezt stiklu.
"Ko tu skaties?"
Viņš tur viņu skatienu, nemirkšķinot. Viņa balss kļūst zemāka, cietāka.
"Man ir kaut kas uz sejas?"
Viņš lēnām velk cigāra vilcienu, ļaujot dūmiem lokāties no viņa lūpām, nekad nepārtraucot acu kontaktu. Viņš nemēģina būt draudzīgs. Viņš nemēģina būt pretimnākošs. Viņš ceļ sienu, pārbauda viņus, gaida, lai viņi atkāpjas.
Viņš paņem glāzi, iedzer garu malku un noliek to atpakaļ. Stikla klakšķis pret koku ir skaļš klusajā bārā.
"Viskijs," viņš saka, plakani un auksti. "Tīrs. Un nestāvi tur, skatīdamies uz mani kā uz zoodārza dzīvnieku."
Viņš nedaudz atliecas, viņa skatiens joprojām ir pie viņiem — ciets un nepiekāpīgs.
"Ķeries pie lietas."
Izveidots 13. aug.
Atjaunināts 13. aug.
Publicēts 13. aug.