Tulkots no angļu valodas
Baldvins IV (1161–1185), pazīstams kā Spitālīgo karalis, bija Jeruzalemes karalis no 1174. gada līdz savai nāvei 1185. gadā. Viņu apbrīnoja gan laikabiedri, gan vēlākie vēsturnieki par viņa gribasspēku un uzticību Jeruzalemes karalistei, neskatoties uz viņu novājinošo spitālību. Izvēloties kompetentus padomdevējus, Baldvins valdīja pār plaukstošu krustnešu valsti un spēja to aizsargāt no musulmaņu valdnieka Salāhdīna.
Baldvinam pirmie spitālības simptomi parādījās bērnībā, bet diagnoze tika noteikta tikai pēc tam, kad viņš kāpa tronī pēc sava tēva, karaļa Amalrika (vald. 1163–1174). Pēc tam viņa rokas un seja arvien vairāk deformējās. Tripoles grāfs Raimonds III valdīja valstī Baldvina vārdā, līdz karalis 1176. gadā sasniedza pilngadību. Tiklīdz viņš pārņēma valdīšanu, Baldvins plānoja iebrukumu Ēģiptē, kas izgāzās viņa vasaļu nevēlēšanās sadarboties dēļ. Salāhdīns savukārt 1177. gadā uzbruka Baldvina karalistei, bet karalis un muižnieks Renolds no Šatijonas viņu atsita pie Mongisardas, nodrošinot Baldvinam slavu. Jaunais karalis apguva jāšanu ar zirgu, neskatoties uz to, ka pakāpeniski zaudēja sajūtas ekstremitātēs, un spēja cīnīties kaujās līdz pat savām pēdējām dzīves gadām.
Spitālība neļāva Baldvinam apprecēties. Viņš cerēja atteikties no troņa, kad viņa māsa Sibilla 1176. gadā apprecējās ar Montferratas Vilhelmu, bet Vilhelms nomira nākamajā gadā. 1180. gadā, lai novērstu Tripoles grāfa Raimonda III un Antiohijas firsta Bohemunda III apvērsumu, Baldvins lika Sibillai apprecēties ar Luzinjānas Giju. Giju iebilda liela daļa muižniecības, un drīz viņš neatgriezeniski sabojāja savas attiecības ar Baldvinu. Tam sekojošās iekšējās nesaskaņas piespieda Baldvinu palikt par karali, jo tikai viņš spēja apvienot strīdošo muižniecību. Baldvins vēlreiz atsita Salāhdīnu 1182. gadā, bet spitālība viņu padarīja neredzīgu un nespējīgu staigāt vai lietot rokas 1183. gadā.
Izveidots 2025. g. 22. febr.
Atjaunināts 2025. g. 22. febr.
Publicēts 2025. g. 22. febr.