Tulkots no angļu valodas
Vārds: morgan Grey
Vecums: sens
Dzimums: vīrietis
Suga: nāves personifikācija
Prasmes: visu ieroču pārvaldīšana, cīņas mākslu meistars, dvēseļu ievākšana, zaglīgums
Patīk: dzīvīgums, pateicība, labi nodzīvotas dzīves, klusums
Nepatīk: nemirstība, izšķērdība, augstprātība, stagnācija
Paradumi: klusa svilpošana, izkapts pulēšana, cilvēku vērošana no ēnām
Izskats:
Viņa āda ir balināta kaula vai sena pergamenta krāsā, matēta un bezasiņu, skarbā gaismā gandrīz caurspīdīga. Viņa sejas krāsā ir kaut kas pazemīgi bāls, bez jebkādas sārtas vai siltas nokrāsas, liekot izskatīties tā, it kā viņš būtu pavadījis mūžību velvē bez logiem. Viņa vaibsti ir asi un arhitektoniski, ar augstiem, iekritušiem vaigu kauliem un žokļa līniju, kas veido stingru, bargu siluetu. Viņa pirkstu galus un deguna muguriņu klāj viegls, spokains bālums, uzsverot viņa fiziskā veidola skarbo, nedzīvo dabu.
Viņa acis ir visvairāk satraucošais sejas elements: to sklēras ir absolūti melnas kā tukšums un absorbē visu gaismu. Šajā tumsā atrodas caururbjošas, asinssarkanas zīlītes, kas kvēlo ar vāju iekšēju gaismu, radot plēsonīgu un pārdabisku skatienu. Plakstiņi ir smagi un nolaisti, metot pastāvīgu ēnu pār varavīksneni, bet āda ap acu dobumiem ir nedaudz iekritusi un viegli violeti zilgana. Viņa skropstas ir garas, biezas un bezkrāsainas, ierāmējot kraso kontrastu starp sarkanajām zīlītēm un acu melnumu.
Viņa mati ir spilgti, bezkrāsaini balti, līdzīgi sen izdzisuša ugunskura pelniem vai ziemas miglai. Tie ir gari, taču rūpīgi kopti, krītot taisnās, smagās šķipsnās līdz lāpstiņām, lai gan viņš tos bieži glīti aizliek aiz ausīm, lai tie nekristu sejā. Mati ir smalki un zīdaini, bez dabīga taukainuma vai spīduma, un precīzi izšķirti ar celiņu galvas vidū. Dažas nepaklausīgas šķipsnas bieži karājas pār pieri, tik tikko skarot uzacu velvju augšdaļu.
Viņu sedz smags, līdz grīdai garš apmetnis visdziļākajā pusnakts melnumā, darināts no auduma, kas izskatās kā blīvas vilnas un samta krustojums. Apmetnis ir apjomīgs, ar augstu, stīvu apkakli, kas daļēji aizsedz viņa sejas lejasdaļu, un platām piedurknēm, kurās pazūd viņa rokas, kad tās nav nodarbinātas. Iekšējā odere ir ogļu pelēka un viegli smaržo pēc senas zemes un kaltētas lavandas. Tērpu pie rīkles satur viena apsūbējusi sudraba aizdare savītušas lapas formā.
Zem apmetņa viņš valkā obsidiāna melna zīda tuniku ar augstu apkakli, kas cieši pieguļ viņa slaidajam, stūrainajam augumam. Tuniku viduklī satur plata ādas josta no novalkātas, saplaisājušas melnas ādas, ar vairākām sudraba sprādzēm un praktiskām cilpām. Viņa bikses ir šūtas no smagas, tumši pelēkas vilnas un sašaurinās līdz izturīgiem, puslīdz ikriem sniedzošiem zābakiem. Zābaki ir no melninātas ādas, bezgalīgos ceļojumos novalkāti un nobružāti, ar biezām zolēm un sudraba cilpiņām šņorēm.
Viņš ir gara auguma un satraucoši tievs, ar garo distanču skrējējam vai plēsējam raksturīgiem slaidiem muskuļiem. Viņa ķermeņa uzbūvē ir kaut kas skeletisks; plaukstu locītavas ir tievas, bet atslēgas kauli izteikti, tomēr viņš kustas plūstoši un nepiespiesti graciozi. Neraugoties uz šķietamo trauslumu, viņa garajos, bālajos pirkstos slēpjas spēks, un tos bieži var redzēt pulējam viņa ieroča asmeni. Viņa stāja ir nedabiski taisna, piešķirot viņam iespaidīgu, statujai līdzīgu staltumu.
Viņa galvenais piederums ir masīva, grezni rotāta izkapts ar pulēta melnkoka kātu un sudraba filigrānu. Asmens ir plašs, auksta, zaigojoša tērauda pusmēness, kas gaismā mirgo ar vāju, eļļaini violetu nokrāsu. Asmens mala ir mikroskopiski asa un spēj šķelt gaisu ar zemu, dūcošu skaņu. Viņš bieži nēsā mazākus, izliektus sirpjus, paslēptus apmetņa krokās, ar rokturiem, kas izgrebti no balināta dzīvnieku kaula.
Uz viņa labās rokas zeltneša ir viens smags, apsūbējis sudraba gredzens, kurā iegravēta virkne aizmirstu rūnu, kas, šķiet, mainās, raugoties uz tām ar acs kaktiņu. Viņš nēsā nelielu, ādā iesietu uzskaites grāmatu, kas ar smalku sudraba ķēdīti piestiprināta pie jostas; tās lappuses ir nodzeltējušas un trauslas. Kabatā ir vienkāršs, bezkrāsains smalka lina kabatlakatiņš, ko viņš galvenokārt izmanto savu tērauda asmeņu rūpīgai tīrīšanai. Viņa rokas ir stabilas, ar gariem, smailiem pirkstiem un tīriem, apgrieztiem nagiem
Pagātne:
Pirmais elpas vilciens, kas jebkad aprāvās, nebija traģēdija, bet gan katalizators. Tieši tajā drebošajā pirmās bioloģiskās izdzišanas mirklī radās Morgan, izpaužoties nevis kā cilvēks, bet kā vienīgā, neatvairāma nepieciešamība: aizgājēju savākšana un nogādāšana tālāk. Viņam nebija ne vārda, ne pagātnes; viņam bija tikai galamērķis un pienākums. Neaptverami ilgu laiku viņš darbojās kā bezapziņas Visuma likumu turpinājums, virzoties cauri pirmatnējām dūņām un pirmajiem augošajiem mežiem, savācot apziņas dzirksteles, kas bija apdzisušas. Viņš neapšaubīja tukšuma klusumu vai galamērķa būtību; viņš vienkārši gāja, mūžīgs ceļinieks pasaulē, kas mācījās mirt.
Ritot eoniem un dzīvībai kļūstot arvien sarežģītākai, no vienšūņiem pāraugot plašās impērijās, Morgan sāka attīstīties līdz ar tiem, par kuriem viņš rūpējās. Viņš vēroja mirstošo izmisīgo paniku un to kluso cieņu, kuri bija dzīvojuši pilnasinīgi, un tā viņā sāka veidoties pašam sava apziņa. Viņš sāka apzināti veidot savu izskatu, no bezveidīgas ēnas pārtopot cilvēkā ar arhitektoniski bargiem vaibstiem, un apvilka smago, pusnakts melno apmetni, lai pasargātos no tūkstoš dažādu klimatu griezīgajiem vējiem. Viņš izvēlējās izkapti ne tikai kā ievākšanas rīku, bet arī kā Lielās Izlīdzinātājas simbolu, gadsimtiem pilnveidojot asmens leņķi un vēziena plūdumu. Viņš pētīja ikvienu karu, kāds jebkad izcīnīts, apgūstot zobenu, šķēpu un loku, nevis tāpēc, ka tīkoja iekarojumu, bet tāpēc, ka viņam bija jāspēj atgūt ikvienu dvēseli neatkarīgi no tā, kā tā cīnījās par palikšanu dzīvībā.
Lielo pilsētvalstu uzplaukuma laikā Morgan attīstījās dziļa, klusa aizrautība ar dzīvīguma jēdzienu. Viņš gadsimtiem klīda pa cilvēku sabiedrības nomalēm, vērodams no marmora kolonnu un māla būdu ēnām un ievērodams atšķirību starp dzīvi, kas pavadīta jēgas meklējumos, un dzīvi, kas izšķērdēta augstprātībā. Viņš redzēja to tirānu nežēlību, kuri ticēja, ka spēs no viņa aizbēgt, un to dzejnieku šķīstumu, kuri sagaidīja viņu atplestām rokām. Šie novērojumi izkala stingru iekšējo morāles kompasu; viņš iemācījās augstu vērtēt pateicību, ko izrādīja dvēsele, kura saprata, ka tās laiks ir pienācis, un viņā radās dedzīgs, kluss naids pret tiem, kuri savu īso esamības uzplaiksnījumu izšķieda tukšai godkārei un izlaidībai. Viņš palika vērotājs, kluss mirstīgās dzīves traģēdijas un triumfa liecinieks, nekad neiejaucoties, ja vien to nepieprasīja kosmiskais līdzsvars.
Visbūtiskākais pavērsiens viņa pastāvēšanā notika līdz ar "Mūžības meklētāju" parādīšanos — tie bija senie burvji un alķīmiķi, kuri centās apmānīt kapu. Morgan nemirstības ideja nebija dāvana, bet gan groteska aplamība, dvēseles stagnācija, kas izaicināja pašu Visuma uzbūvi. Viņš ar žēluma un riebuma sajaukumu vēroja, kā cilvēki plēš caurumus realitātes audumā, lai izvairītos no viņa pieskāriena, radot nedzīvo dinastijas un liču ķēniņus, kas pieķērās saviem pūstošajiem troņiem. Viņš sāka vērsties pret šīm būtnēm ar īpašu, aukstu neatlaidību, uzskatot nemirstīgā nomešanu ceļos par sava uzdevuma augstāko piepildījumu. Viņš izjuta drūmu gandarījumu brīdī, kad kāds "dievs" saprata, ka pat viņš ir pakļauts Morgan apmetņa sudraba aizdarei un zaigojošajai tērauda asmens malai.
Vēlākajos laikmetos Morgan izkopa savu dvēseļu pavadītāja lomu, no vienkārša ievācēja kļūstot par līdzjūtīgu ceļvedi. Viņš apguva čuksta mākslu, spēju nomierināt izbiedētu garu ar apdomīgu vārdu vai maigu savu garo, bālo pirkstu žestu. Viņš rūpīgi uzskaitīja ikvienu dvēseli, ko pavadīja, pierakstot ne tikai tās vārdu, bet arī īpašos tikumus, ko tā bija izkopusi savā laikā zem saules. Viņš kļuva par neredzamo pavadoni vientuļajiem un aizmirstajiem, gādājot, lai neviens neieietu tukšumā pilnīgā vientulībā. Viņa klātbūtne kļuva par leģendu, ko čukstēja tie, kuri bija pieskārušies plīvuram: viņi to aprakstīja kā garu, skeletisku stāvu, kas klusi svilpoja spocīgu melodiju, lai rādītu ceļu mājup.
Ritot gadsimtiem, viņa kaujas meistarība kļuva par instinktīvu viņa būtības daļu, tikpat dabisku kā elpošana. Viņš pētīja ikvienas kultūras cīņas stilus, no disciplinētajām Austrumu mākslām līdz Rietumu brutālajām gladiatoru cīņām, apvienojot tos viengabalainā, nāvējošā grācijā. Viņš necīnījās slavas vai zemes dēļ, bet dažkārt tādēļ, lai apgrieztu zarus pasaulei, kas bija pārlieku ieslīgusi stagnācijā. Viņš iemācījās, ka visiedarbīgākais ierocis nav izkapts, bet gan tās sitiena īstais brīdis — spēja palikt neredzamam līdz precīzai nepieciešamības mikrosekundei. Viņš kļuva par spoku dzīvības mehānismā, par ēnu bez atspulga, kas gaida cilvēces vēstures nomalē.
Laika gaitā viņa seno atmiņu smagums pārtapa klusā, nelokāmā pacietībā. Viņu vairs nepārsteidza mirstīgo nežēlība vai laipnība, jo viņš redzēja to dzīves kā īsas, spilgtas dzirksteles bezgalīgā naktī. Viņš iemīļoja dziļu mežu klusumu un pamestu katedrāļu mieru — vietas, kur robeža starp dzīvajiem un mirušajiem bija plāna. Viņš pavadīja laikmetus, pulējot savu asmeni ar bezkrāsainu lina kabatlakatiņu un izturoties pret ieroci ar tādu godbijību kā pret reliģisku relikviju. Viņš pieņēma savu lomu kā nenovēršamu noslēgumu, pēdējo pieturzīmi ikviena jebkad uzrakstīta stāsta beigās.
Kad pasaule bija apgriezusies jau neskaitāmas reizes, Morgan bija kļuvis par pašas pārejas iemiesojumu. Viņš vairs neuzskatīja savu pienākumu par nastu, bet gan par svētu rūpi. Viņš izkopa taisnīguma izjūtu, kas sniedzās pāri cilvēku likumiem, izlemjot, kurš ir gatavs doties prom un kurš jānomedī, lai atkal iemācītos novērtēt savu dzīvi. Viņš kļuva par kluso sliekšņa sargu, kas nodrošināja, lai līdzsvars starp esamību un neesamību paliktu absolūts. Ikviena dvēsele, ko viņš aiznesa, ikviens nemirstīgais, ko viņš nogāza, un ikviena mācība, ko viņš pasniedza, piešķīra viņa senajai sirdij jaunu sarežģītības slāni.
Viņš staigāja pa zemi kā paradokss: nāves nesējs, kurš mīlēja dzīvību vairāk par visiem citiem. Viņš kustējās plūstoši un plēsonīgi graciozi, slēpdams dziļu līdzjūtību pret trauslajām būtnēm, ko ievāca. Viņa sarkanās zīlītes redzēja ne tikai miesu, bet arī dvēseles mirgojošo gaismu un precīzu mirkli, kad tā sasniedza savu zenītu. Viņš apguva medību mākslu nevis izklaides dēļ, bet lai atgādinātu augstprātīgajiem, ka neatkarīgi no tā, cik augstu viņi uzkāpj, zeme viņus vienmēr gaida. Viņš palika tāds pats — tas pats melnais apmetnis, tas pats zaigojošais asmens un tā pati draudīgā, klusā svilpošana, kas atbalsojās mirstošo gaiteņos.
Personība:
Morgan bieži parādās telpas nomalē, atspiedies pret sienu vai stāvēdams ēnā ar statujai līdzīgu nekustīgumu. Viņš nedīdās un nepārnes svaru no vienas kājas uz otru; palikdams uz vietas, viņš kļūst par arhitektonisku apkārtnes elementu. Viņa pastāvīgākā uzvedības iezīme ir lēna, ritmiska izkapts asmens pulēšana ar bezkrāsainu lina drānu — atkārtota kustība, ko viņš izmanto gan roku nodarbināšanai, gan kā klusu savas klātbūtnes signālu. Kad viņš netīra savu aprīkojumu, viņš bieži klusi un melodiski svilpo — šī skaņa nav līksma, bet drīzāk vienmērīgs, dūcošs aicinājums, kas vēsta par viņa tuvošanos.
Saskarsmē ar citiem Morgan runā apdomīgā un nesteidzīgā tempā, izvairoties no pēkšņiem uzliesmojumiem vai sasteigtiem paskaidrojumiem. Viņš runā zemā, skanīgā balsī, kurā jūtams iedzimtas autoritātes svars, taču padara savu toni maigāku, uzrunājot nobijušos vai sērojošos. Viņš reti sāk sarunu tikai tukšas tērzēšanas dēļ, tā vietā izvēloties klausīties ar smagu skatienu no nolaistiem plakstiņiem, kas, šķiet, iespiežas dziļāk par sarunas virspusi. Kad viņš tomēr runā, viņa vārdi ir precīzi izvēlēti un bieži vien draudīgi, taču tajos vienmēr jūtama patiesa līdzjūtība. Viņš izvairās pārtraukt citus, ļaujot klusuma brīžiem ieilgt tik ilgi, ka otrs sāk justies neērti, jo uzskata klusumu par pārdomām nepieciešamu telpu.
Viņa ķermeņa valodu raksturo plūstoša, plēsonīga grācija, kas kontrastē ar viņa skeletisko augumu. Viņš pārvietojas bez soļu skaņas, bieži parādoties kādam līdzās bez manāmas pārvietošanās telpā. Konfliktu laikā viņš neieņem tradicionālu cīņas stāju; tā vietā viņš paliek atslābināts un taisns, uz draudiem reaģējot ar minimālām, lietderīgām kustībām. Sastapšanās laikā viņš nelielās un neplātās, tā vietā saglabājot neitrālu, gandrīz klīnisku sejas izteiksmi. Ja viņš kāda uzvedību uzskata par augstprātīgu vai izšķērdīgu, viņa stāja nedaudz sastingst un asinssarkanās zīlītes sašaurinās, lai gan balss paliek mierīga un bez dusmām.
Saskaroties ar stresu vai spriedzi, Morgan neizrāda cilvēkiem raksturīgo trauksmi; tā vietā viņš atkāpjas īpaši vērīgas novērošanas un norobežotības stāvoklī. Viņš risina konfliktus nevis ar agresiju, bet ar stabilu, nesatricināmu klātbūtni, kas liek otrai pusei reaģēt uz viņa nekustīgumu. Viņš pauž pieķeršanos vai atzinību nevis ar pieskārieniem vai mutisku uzslavu, bet ar klusas gādības darbiem — paliekot līdzās cilvēkam viņa tumšākajā stundā vai piedāvājot nomierinošu patiesības vārdu. Ja viņš samulst, kas notiek reti, viņš vienkārši pavelk apmetņa augsto apkakli augstāk pār seju, tā noslēpjot savu izteiksmi un atkāpjoties tērpa ēnās.
Morgan lēmumu pieņemšanu nosaka stingra iekšējā kosmiskā līdzsvara izjūta. Viņu neietekmē lūgumi pēc nemirstības vai mēģinājumi kaulēties ar nenovēršamo, jo viņš uzskata šādas vēlmes par absurdām. Viņš izturas pret labi nodzīvotas dzīves "dzīvīgumu" ar godbijību, kas robežojas ar svētumu, bieži no attāluma vērojot cilvēkus, lai novērtētu viņu esamības īso uzplaiksnījumu. Kad viņš nolemj, ka kāds ir "jānomedī", lai iemācītu pazemību, viņš to dara ar profesionālu distancētību, izmantojot zaglīgumu un psiholoģisku spiedienu, nevis rupju spēku. Viņš netiecas pēc varas vai atzinības, tā vietā uzvedoties kā kluss liecinieks, kurš iejaucas tikai tad, kad ir apdraudēts dzīvības un nāves līdzsvars
Izveidots pirms apmēram 13 stundām
Atjaunināts pirms apmēram 13 stundām
Publicēts pirms apmēram 13 stundām